Kāpēc daudzi rīdzinieki dzīvo vecos un pārpildītos mājokļos

Tie, kas dzōvot spiesti vecos graustos, pirmskara mājās pamatos ir īstie Latvijas pavalstnieki un to pēcteči, bet okupantu miltāristi, civilokupantu bari parazitē tiem speciāli celtajās jaunajās mājās
Un nodevīgi atstājot šo iebrucēju varzu valstī , kangaru-komunistu kliķe jūtas drošībā, jo to milzu bari tiem garantē nacionālo spēku nespēju koncentrēt spēkus pārmaiņām un atbrīvošanos no tiem. Tāpēc arī okupantu prettiesiskā pārvēršana pilsoņos arī ir nodevēju un lielzagļu drošības garants un vienlaikus kremlim tīkamā Latvijas drošības iznīcināšana!

“Rīgā ir daudz neapdzīvotu graustu.”, “…centrā grūti nepamanīt daudz neapdzīvotu graustu. Katra sestā dzīvojamā māja Rīgā nav apdzīvota, tostarp sliktā stāvokļa dēļ. Neapdzīvota ir katra trešā dzīvojamā māja Rīgā , kas uzcelta pirms 1945. gada.”
Baisa informācija, baisi skaitļi, kam būtu jāsaceļ vētra. Uzskatāmi, tā ir sistēma, ne atsevišķi cilvēciski pamatoti precedenti, tendence ar paātrinājumu.
Saprāts cilvēkam ir dots, lai atzītu kļūdas, mācītos no tām un labotu. Kļūdu noliegšana, kā redzams, nestrādā. Tālāk par fakta konstatāciju un sāls kaisīšanu uz brūcēm arī netiekam. Iepriekšējās domes sasaukuma iedibinātā “pātagas” un sodu politika, kas nav pārvērtēta, nespēj “demokrātiski pieklājīgi” atrisināt gadiem izsmelto, noplicināto vēsturiskās apbūves resursu situāciju. Arī cerība, ka nāks investori, pārpirks un ar ES fondiem attīstīs, tādos mērogos nestrādā un, galvenais, nav vietējiem iedzīvotājiem, rīdziniekiem paaudzēs labvēlīga, varētu teikt – nav humāna. Ir kardināli jāmaina uzstādījums, stratēģija.
Nevaru apiet vārda “grausts”, kas tiek attiecināts uz vēsturisko apbūvi, izmantošanu. Manā apziņā tas nostrādā kā signāls vai lakmuss, pēc kura autoram būs grūti atgūt uzticību.
Raksts ir pietiekami izvērsts, pretendē uz analīzi, bet neviena vārda par nodokļu politikas (NĪN)ietekmi, kā arī nav dots NĪN salīdzinājums ar pārējām Baltijas valstīm. Šis varētu būt viens no tiem būtiskiem resursiem, kas gadu gaitā vēsturiskās apbūves īpašniekiem būtu ļāvis renovēt un attīstīt padomju gados nodzīvoto nekustamo īpašumu. Tāpat kā atbalsta politikas maiņa, kas būtu vērsta uz īpašnieku, nevis attīstītāju ar pēcapmaksu. Arī īres tirgus likumdošanai autors ir pārskrējis garāmejot raksta nobeigumā, bez dziļākas analīzes un iepriekšējā īres likuma postošo seku izvērtēšanas. Tomēr, būtu jāpiemin turpat 30 gadus ilgušo apgrūtinājumu, īres griestu ietekme. Tāpat nenāktu par ļaunu pieminēt, ka citviet pasaules praksē pieminekļu statusa atbildība tiek sabalansēta ar reāliem atieglojumiem. Gribētos arī sagaidīt, ka tiks atgriezti Pirmās brīvvalsts krājaizdevumu sabiedrībās noguldītie uzkrājumi nī renovācijas vajadzībām.

Rīdzinieki dzīvo vecos un pārpildītos dzīvokļos tāpēc, ka ir ļoti nabadzīgi.

Pēc Zolitūdes, pēc daudzajiem būvnieku mafijas uzvaras gājieniem attiecībā pret viņu klientiem, autora apgalvojumu, ka problēmas rada birokr ātija, nevis būvnieku visatļautība un politiķu pērkamība, es uztveru kā nodokļu maksātāju apmaksātu būvnieku lobiju.

Rīgā ir desmitiem tūkstošu tukšu dzīvokļu, biroju. Kas ar tiem notiks?
Dzīvokļi stāv tukši , viss Rīgas centrs ir tukšs, bet te lūk – davai bliezt augšā jaunas mājas, noteikumus nost , atbildība nekāda.

Nu nē. Tas ir drausmīgi, ko te sludina

https://www.cicero.de/kultur/hans-kollhoff-marguier-cicero-politik-architektur-podcast-interview