Brīvi plūstošā plašumā

Cik dzirdēti radio raidījumi Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru, varu sacīt – savdabīgi ar pievilcīgu humoru.

te ir par lieratūras norietu un nacijas galu

Ja it kā kulturas cilvēki pēdējo sūdu var pasniegt kā kultūru, nu tad ir tā, ka esam visstraujāk izmirstošā nācija pasaulē

man grūti spriest objektīvi, jo grāmatu lasīju ar iepriekšēju noskaņojumu , ka tas ir sūds un tā arī nospriedu – godīgi – neizlasīju – izšķirstīju Ja likās, ka Račko Grencbergas grāmatas r pasaules gals, tad izrādās, ka nekā

prātā nāk kultūršoks, kur vkkf “eksperti”visā nopietnībā ….nu labi, lai paliek, ko tur – neaiztiec sūdu – nesmirdēs –

Un tomēr – tā ir vienkārši korupcija, prasta smirdīga korupcija, kurā pirmie sevi pazemo t.s. kultūras cilvēki

https://www.la.lv/es-nemaku-makslu?fbclid=IwAR2eTVoJizg6HHIqMmE7J8miKkZhU7ofDHvJW-RPk0I6Y8LRcIBsMLJkfSQ

Vispār par visu šito man arī ir pilna sirds, bet lai par visu uzrakstītu, pašai jākļūst par rakstnieci.

Lūk, atveru LALIGABA mājas lapu. Lasu, ka žūrijā ir divas literatūrkritiķes. Prieks, beidzot , nodomāju, Bet nu naivā aita es esmu. Tas prieks ir kā ziepju burburlis, jp tās kritiķes tur ieliktas goda pēc – kā tādas kara veterānes komunistes okupācijas laikos, lai radītu priekšstatu un viss!!!!
Nu cilvēki mīļie – nu palīdziet man atrast – internetā, Latvijas Radio – jebkur citur – kur ir kaut raksta galiņš,kaut pušplēsts vārdiņš , ko raksta vai runā šīs kritiķes . Es neatradu.

Atradu, kur muld un nebeidz muldēt pa tukšo, bezjēgā paši rakstnieki viens otru slavinot. Piemēram, žūrijā ir Andra Manfelde. Viņa skaļi paziņo, ka visiem esot labi zināms, ka literatūrā galvenais ir nevis saturs , bet forma. Runa , būtība ir par formu. Man spalva gaisā , es pie sevis kliedzu nē,nemūžam. Galvenais ir saturs.
Bet nu joki – klausos LR Līegas Peišiņas raidījumu, kurā tai pašai Manfeldei jautā, ko viņa domā par skatītāju izvelēto favorītu Gundara grāmatu par G.Astru. Un Manfelde slapju muti skandina, ka jā tas tik esot kaut kas, ka beidzot uzrakstīta grāmata par Astru. Tik interesanti uzrkastīts par ASTRU . Tad tomēr ir nosvara, ka Gundars raksta par Astru , nevis par putinu teiksim.
No žūrijas “ekspertiem” es sapratu to, ka Kuzmina grāmatā viņus uzrunājis radošā cilveka dzīves apraksts. Lai nu tā būtu, bet konkrēti man, Kuzmina grāmatas ir vienkārši cita, nesasniedzama pasaule.
Piemēram, Velbeka ģeniālo Pakļaušanos izlasīju un man ar tās grāmatas enerģiju pietiek, ko domāt, ko secināt, ko turpināt pētīt un vērtēt visam atlikušajam mūžam, kamēr Kuzmina gramatu es izlasīju un sapratu, ka nē – ne tikai nesaprotu šo viņa pasauli, bet tā manī nerada ne vismazāko vēlmi saprast, mēģināt tajā ietikt.
Lūk, viennozīmīgi, ka tā ir mana izvēle, mana problēma , bet = es būtu gatava izlasīt kritiku, analīzi, kāpēc šī grāmata Dižazio ir apbalvota, kas tajā ir tāds, kas ir vērtīgs ,kas ir īpašāks , literatūrā nebijis utt . Bet nekā – ir šampanieša putas, tukšu ban alu frāžu pārpilnība un beigās – čiks.

Jautājums – kāda ir LALIGABAS sūtība? Būtība? Pašapdāvināties, pašslavināties, pašpasludināties? Un tas ir viss? Jautājums kultūras ministrijai, latviešu patriotiem, radošajai inteliģencei – tas ir viss, kad viengad Kuzminam, otrgad Manfeldei pasniedz balvas un puto slavas putas bezjēgā?

Nu nožēlojami tas ir.
Es turpinu fanot par Marselu Reichu -Ranicki. Bet – laimīgā kārtā esmu sev atklājusi Joahimu Kaizeru. Klausos un baudu un vācu draudzenei uzrakstīju nekaunīgu vēstuli ar lūgumu atsūtīt man dažas Kaizera grāmatas.
Nu ko darīt, ja mūsmājās literatūrā valda kaut kas tik okupantisks, tik padomisks, tik virspusējs.

Tā es domāju. Saprotama lieta, ka no dusmīgas tantes pozīcijām , bet nu tomēr ….

Man nebūtu ne žēl, ne grūti apsveikt uzvarētāju, vēl jo vairāk tapēc, ka man šausmīgi patīk jauni vīrieši , bet nu tomēr – nu roka neceļas ….