Kā apturēt depopulāciju Rīgā?

Šķiet, ka autora stratēģija ir cēloņus, t.i., ekonomikas un likumdošanas jautājumus, kas veido izdzīvošanas pilsētā piramīdas pamatus, pasniegt saldajā ēdienā kā gala secinājumus. Līdz šim nav atbildes uz pamatjautājumu par dzīves dārdzības un ienākumu līmeņa attiecībām un to kādu vietu tajā ieņem pašvaldības rīcībā esošās administrēšanas, nodokļu, atbalsta, normatīvo aktu sviras, cik tās tiek darbinātas rīdzinieku interesēs, cik pretēji – klupina vai kalpo birokrātijas uzturēšanai.
Arī paši iedzīvotāji attiecībā pret pilsētu neveido vienveidīgu masu, gribētos domāt, ka arī tur pilsētai būtu jābūt kādām prioritātēm un sociālai atbildībai. Strukturēt var vēsturiskā griezumā vai kā nodokļu maksātājus utt. Ir vēsturiskie rīdzinieki, padomju laikā iebraukušie, ārvalstnieki, studenti, viesstrādnieki, kvalificēti speciālisti, ir nī nodokļa maksātāji denacionalizētajos īpašumos un dzīvojamo māju kopīpašumos, īres attiecībās esošie. Jāsaprot kā veidojas pilsētas ekonomiskā dzīve un kas ir klupšanas akmeņi atšķirībā no Tallinas un Viļņas.
Domāju, ka par maz ir novērtēts 1993. g. likuma “Par dzīvojamo telpu īri ” 30 gadu gaumā radītais zaudējums vēsturiskajam centram. Tas ne tikai deformēja un apstādināja īres tirgu, bet, galvenais, ekonomiski apgrūtināja, bremzēja attīstību, “iekonservēja” vēsturisko apbūvi, arī no iedzīvotāju aspekta – īpašniekus padarīja par ekonomiskiem ķīlniekiem, uzkrāva sociālo atbildību, bet īrniekus uzlika uz bezcerīgas valsts un pašvaldības solījumu par atbrīvošanas kompensācijām “adatas” – lika pieturēt neremontētus tukšus dzīvokļus grūstošos namos. Šīs neveselīgās attiecības neļāva cilvēkiem ilgtermiņā plānot savu dzīvi. Diemžēl vēl joprojām likumdošanas un RD atbalsts ir vērsts attīstītāju nevis vēsturisko pilsētas iedzīvotāju interesēs. Kļūdu paslaucīšana zem paklāja, atbildības novelšana uz tiem, kas jau tā visus šos gadus iznesa apgrūtinājumu smagumu, kā arī fasāžu pucēšana, nedomājot par to, kas dzīvos aiz šīm fasādēm, ir tās fundamentālās kļūdas, kas spiež rīdziniekus ārā no viņa dzimtās apkaimes, pilsētas. Sakņu sajūta ir nenovērtēts spēks pilsētas attīstībā. Runājot par iebraucējiem un viesiem, pilsētas, tāpat kā cilvēki, piesaista, ja to iedzīvotāji ir apmierināti ar dzīvi, pašpietiekami.

Будучи мером Ушаковым, Ригу критиковали за то, что та высасывает ресурсы из остальной Латвии. Что с деревень и малых городов люди уезжают или заграницу или в Ригу.
Теперь опять проблема, Рига уменьшается.
Время еще позволяет, при желании можно еще лет 10 все списывать на Ушакова, занимаясь флагами, велодорожками и столбиками.

Radio ziņo, ka Rīgas Dome Ukrainai ziedošot 12 autobusus, jo pilsēta pirkšot elektriskos autobusus. Nu labi, lai būtu, bet tas pats Smiltēns no RA , kad pats pēdējo reizi ir stāvējis piecūkotā piedirstā sabiedriskā transporta pieturvietā , kad pēdejo reizi ir braucis sabiedriskā transportā, kur bomži terorizē braucējus un neviens neko nevar izdarīt?
Kā bija, kad ārkārtas situācijas laikā nabagiem atņēma atlaides un tie netika pie tiem pašiem ārstiem? Tagad raksta, ka cilvēki esot ļoti slimi, ielaistas kaites, daudzus vairs nevar glābt

Bet maukas politiķi nu lielie pasaules glābēji – tpu tu negantība. Ir skaidri jāpasaka, ka cilvēku nāves ir uz šo politiķu sirdapziņām. Ir jāprot pieprasīt atbildība un to mēs neprotam. Bēgam – no Rīgas, no valsts, ne sevis. Bet vajadzētu vien ielikt cietumā politiķus. Viss mainītos kā uz burvju mājiena

nū – man tiešām ir radies iespaids, ka Latvijas valsts apzināti ir veicinājusi , veicina cilvēku mirstību. Ja naudas zālēm cilvēkiem nav, valstij nav, bet VM var tērēties zelta galdiem un dimanta gultām, nerunājot par izsmalcinātākiem korupcijas gadījumiem, tad es tiešām turpinu domāt, ka Latvijas valsts veicnāja un turpina veicināt cilvēku izmiršanu.
Man ir tāda diagnoze, ka es valsts kompensētas zāles varu saņemt tikai tad, ja ārsti secina, ka slimais guļ uz nāves gultas un vairs necelsies. Es lasu un nespēju noticēt, ka tas ir tā, bet tas ir tieši tā un ne citādi. Par onkoloģiju Latvijā es klusēju. Žurnālos nereti raksta, ka onkoloģiska diagnoze neesot nāves spriedums, normalās valstīs tas nav nāves spriedums, Latvijā ir.

Vēl – tas beztiesiskums, tas nenormālais tiesiskais bardaks. Tā nespēja savaldīt dzērājus, huļigānus. Tas ir prātam grūti aptverams.
Iztīrīju sava stāva kāpņu laukumiņu. Bet kaimiņi atkal piecūkojuši ar atkritumiem. Uzlieku paziņojumu ar aicinājumu nebūt cūkām, ievērot tīrību. Nākošajā dienā man zvana kaimiņiene. Kā es viņu apvainojot par cūku nosaucot. Ka viņa mani ietupināšot aiz restēm, ka znotu izsaukšot, lai ar mani parunājot utt. Uz mirkli apmulsu, bet tad tā arī pateicu – 20 gadus tu gružus mums uz glavas es metusi, mēs mazgājam logus, tu tūlīt ar saviem gružiem klāt un tagad te žēlojies. Kauna tev nav. Protams, var teikt – tantītes ālējās, ko te sūdzies, bet īstenībā – tas nav tikai kultūras jautājums, tas ir jautājums par valsts un pašvaldības nespēju regulēt un uzraudzīt, nodrošināt elementāru sabiedrisko kārtību.

Nu kaut vai tas bardaks ar atkritumiem. Ar to, ka negodīgi būvnieki uz daudzdzīvokļu māju atkritumu novietnēm ved būvgružus un cilvēki par to maksā, jo valstij, pašvaldībai spēja vien ir izdot likumus , noteikumus, bet ne vairs kontrolēt un nodrošināt likumu izpildi

Šaubos vai no Rīgas tik ātri aizbraukšu prom, bet nu ja iespēja rastos – ne mirkli nešaubītos – korumpantu un zagļu un cilvēkam nedraudzigas vides pilsēta, ar nepieejamu kultūru