Kā darbojas bērnudārzi Norvēģijā

Dzīvoju Norvēģijā kopš 1998. Man ir divas meitas, kuras šeit gāja bērnu dārzā pirms gadiem 10-15 un pati esmu ieguvusi šeit augstāko izglītību kā bērnu dārza audzinātāja un vadītāja. Jau 12 gadus esmu strādājusi gan kā pedagogs, gan kā bērnu dārza vadītāja, gan arī esmu nodibinājuši savu dārziņu. Oslo. Tāpēc tomēr nokomentēsu neprecizitātes rakstā kā arī ēnas puses par kurām rakstā nav ne vārda.
1.Garantēta darziņa vieta realitātē nav.Kad visi bērnu dārza vadītāji vienreiz gadā uzņem bērnus un izvelas pēc vārdiem kurus ņems,tad tiem kas paliek pāri tiek iedots kāds noplucis dārziņš stundu braucienā no mājas. Kā izvadāt bērnu un paspēt uz darbu? Nereāli. Ja gada vidū manā dārziņā parādās kāda briva vieta un šādi vecāki tiem pie iespējas sūtīt savu bērnu uz bērnudārzu kas ir reali izbraukājāms viņi aiz pateicības gandrīz vai apraudājas.
2.Tagad to grupiņu skaits un pieaugušo skaits. Ļoti sāpīga tēma. Vēl nesen 2021 martā (vai februārī negribas tērēt laiku pārbaudīt, bet pati tai streikā biju)pedagogi streikoja, bet bez panākumiem, jo pandēmijas dēļ, kas atkal atnāca ar viln, streiku valdība pārtrauca.
Un streiko par to l, ka algas zemas un nepietiekošs pieaugušo skaits dārziņos. (Nerūpējas Norvēģija par pedagogiem)
Tagad skatieties kāda ir pedagoga darba diena. Teiksim mazo bērnu grupiņa ar viengadniekiem un divgadniekiem. Tajā var būt 9 vai 12 vai 18 bērni jo pēc likuma uz 3,3 (3 pēc komata nav kļūda) bērni uz vienu pieaugušo šai vecuma grupā. Teiksim paņemam 9 viengadnieku grupiņu kur ir jābūt 3 pieaugušajiem. Dārziņi Oslo ir atvērti no 7.30-17.00
Visi trīs nestrādā no 7.30-17.00. Pedagogam ir 6,45 stundas jābūt grupiņā un pārējiem diviem nekvalificetajiem 7.5stundas.
Pirmais pieaugušais ir viens pats no 7.30-8.30 pa to laiku Tev nogādā 6-7 bērnus. Tu viens pats gan uzņem tos bērnus kuri atnāk, gan organizē kaut ko ar tiem kuri atnākuši. Kāds tur pusslims un raud, otrs apkakājies un kamēr Tu tur maini autiņus 3.un 4 jau izrāvis visus matus viens otram no galvas vai ar traktoriņu sabliezis pa seju. Varbūt Tu vēl pie viena centies sazvanit kādu vecāku un teikt ka vienam bērnam ir temperatūra nāciet un savāciet (starp citu bērnus mīlošie norvēģi nereti iesķiebj bērniem paracetamolu no rita , nogādā dārziņā ar cerību, ka paveiksies aizskriet uz darbu un pastrādāt, jo karjera svarīga) un tas slimais bērns grib būt Tavā klēpī un vēl kāds grib. Nedod Dievs,kamēr esi apmainijies ar pāris teikumiem ar vecāku kurš atved bērnu, kāds vēl ir uzkāpis uz galda un nokritis. Kad 8.30 atnāk nākamais pieaugušais (ja nekavē vai vispār nepiezvana un nepasaka ka slims) kuru tu jau kādu laiku ļoti gaidi kā savu pestītāju, tu beidzot aizej uz tualeti pats.
Vēl pēc stundas ierodas 3.pieaugušais.
Tad, ja ir normāla situācija un nav atvesti pusslima bērni, kuri to vien grib kā klēpī sēdēt, var būt runa par kaut kādu pedagoģiju.
Vēl jāpiemin sapulces kuras pedagogam ir vismaz 2-3 stundas nedēļā un tad viņš nav grupiņā ar bērniem un vēl viena ļoti smaga lieta ir atvaļinājumi. Pienākas 5 nedēļu atvaļinājums no kurām 3 nedēļas visi parasti paņem kopā ar bērniem, bet vēl paliek divas kuras kā nu var ne vienmēr kā grib katram ir tiesības atpūsties. Darbinieka atvaļinājuma laikā aizvietotāju nealgo (taupa naudu)Tātad parēķiniet paši cik nedēļas gadā vai stundas ir tas pieaugušo skaits grupiņā!
3.Par to bērnu svarīgumu Norvēģijas sabiedrībā. Norvēģi lieliski piekopj dubultmorāli. Man reizem sajuta, ka es atrodos atpakaļ Padomju Savienībā. Baigi veikli tiek rakstīti skaisti pedagoģiskie plani un mani kolēģi melo acis skatīdamies kas tik netiek darīts jūsu atvašu labā. Bet tie plani pa lielam netiek pildīti. Tas pašas iepriekšminētās situācijas dēļ. Nav kapacitātes. Tā jau visi iespringuši un šeit iespringt tautai nepatīk.
Mēs tiekam sūtīti uz kursiem, lai atpazītu incestu. Lai zinām uz ko skatīties, kādas ir pazīmes un ko darīt ja rodas aizdomas. Vēl nesen uz tadiem biju un cik daudzi pedagogi tur padalījās, ka redzējuši, ziņojuši un diemžēl tiesas darbi gadiem velkas un tie bērni nereti vēl gadiem tiek seksuāli izmantoti.
4.Siltais ediens. Zinu, ka mums latviešiem svarīgi. Pēdējā laikā ir labāk un īpaši privātie ir pacentušies, bet joprojām negatavo daudzi bērnu dārzi silto edienu. Daudziem ir rakstīts gatavojam, bet tas gatavojām ir vienreiz nedēļā un visbiežāk lētākais kas iespējams. Tomātu zupa vai auzu pārslu putra.
Ja nav jums paveicies ar dārziņu kurš gatavi edienu un bari bērnus, tad katru vakaru vai rītu taisiet divas kastītes bērnam ko viņš ēdīs bērnudārzā. Varu patiekt, ka visiem vecākiem tas ir pa gadiem ārprātīgi apnicis. Ja vēl Tev divi vai 3 tie bērni un atnāk vēl ar tām kastītēm pilnām atpakaļ un Tu tur mežģī smadzenes ko vēl ielikt, lai vins tomēr ēd.
5.”Pasaka”par logopēdu ko apmaksā. Norvēģijā visi procesi, lai bērns dabūtu palīdzību ir ārprātīgi lēni (izņemot bārintiesu).
Man pašai meitai bija nepieciešama logopeda palīdzība, bet mani kā futbola bumbu aizripināja no viena pie otra un “vēl pa agru”, ja skolā nemācēs vēl tad… Finālā pati noalgoju Latvijā vasaras brīvdienās logopēdi kura 3 nedēļās sakārtoja valodu. Bet kā pedagogs Norvēģijā esmu redzejusi tikai vienu gadījumu, kad mums tā logopēde tiešām nāca un kaut ko darbojās ar bērnu, bet bērna vecāki bija ambiciozi juristi kuri acīmredzot bija pratuši labāk runāt ar iestādēm nekā es savā laikā. Un arī tad viņa biezi bija slima vai kursos un gribēja to darbiņu uzvelt maniem pedagogiem kuri man saka “pa kuru laiku?” Atcerieties iepriekš aprakstīto akūto pieaugušo trūkumu. Nevar viens no 3 pieaugušajiem ar 18 bērniem (virs 3 gadu vecuma ir tad 18)vēl stundu aiziet prom no grupiņas un ņemties ar logopeda uzdevumiem. Darbinieki nereti nespēj atļauties 30 minūtes savu ēšanas pauzi izmantot, jo ēšanas pauze ir apmaksāta ar domu, ka ja situācija neļauj -Tu need!
6.Ja jums tomēr pēc visa šitā liekas, ka ar visu to, ka darbinieki streiko ik pa laikam, un drīz streikos vēl jo pagājušogad neko īsti nepanāca, Norvēģija rūpējas par pedagogiem tad teikšu algas ir zemas un ar lielajām prasībām, kas rakstā pareizi pieminētas, nav kas strādā. Nekvalificētie darbinieki visbiežāk ir iebraucēji kuriem darba tirgū ir grūtāk un tā kā darbs ir smags tad Oslo vismaz etnisko norvēģu šajos amatos ir mazākumā (šo gan es vados no personiskas pieredzes ko redzu pati un nav man statistikas). Bet piemēram konkrets darizņš dārgā (īpašumu cenu ziņā) rajonā sastāv no 99% norvēģiem kur vecāki ir norvēģi n-tajās paaudzes. Dārziņa darbinieki 50% iebraucēji. Man tas no malas izskatās kā amerikāņu filmās kur darbība notiek 60 gados un “baltajiem”cilvēkiem bērnus audzinaja afroamerikāņu aukles.
Ir arī kvalitatīvie dārziņi (ļoti gan maz) kur vadība tomēr noalgo vienu darbinieku pa virsu visai kvotai, lai situācija nav tik smaga un tad arī darbinieki kaut cik turas.
Nobeigumā atvainojos par gramatikas kļūdām, bet tiem kam patiesi interesē sapratīs un, ja kāds te taisās drīzumā pārvākties uz Norvēģiju tad iesaku jums bērnu sūtīt privātajā dārziņā. Tie cenšas daudz vairāk. Vismaz mantiņas ir iepirktas un ārā priekš bērniem ir kas vairāk kā 5 riteni un kalniņš pa kuru braukāt. Cenšanās iemesls ir valdības piemaksa par katru bērnu. Tikai ar vecāku maksu par bērna uzturēšanos bērnu dārzā ne tuvu nepietiek, lai nosegtu izdevumus. Viņiem ir svarīgi, lai būtu maksimālais bērnu skots vienmēr. Pašvaldības dārziņiem pa īstam (atcerieties dubultmorāli) tas nav svarīgi. Nauda no valsts algām tāpat visiem atnāks.
Mums latviešiem Latvijā ir baigi daudz labu lietu. Uz perfektumu jauki tiekties, bet nevajag domāt, ka Norvēģijā viss ir tik perfekti.

Mahatma Gandi reiz teica: Ja jūs vēlaties patiesu mieru pasaulē, tad sāciet ar bērniem.