Plombe mantojuma caurajam zobam

Ir jāsaprot, ka pilsētas vēturiskā daļa ir visu mūsu mantojums, pat ne tikai rīdzinieku, bet visu.
Ir godīgi jāapzina esošā situācija un jāidentificē kļūdas. Ir skaidrs, ka vēsturiskās apbūves sektors, īpaši denacionalizētā īpašuma daļa, ir tiktāl novārdzināts, un, kas ir būtiski – novārdzināts arī no cilvēkresursu, vietējo iedzīvotāju, kopienas viedokļa, ka bez vispārējas apziņas un paradigmas maiņas urbānajam kultūrvēsturiskajam mantojumam būs grūti atkopties tā, lai tas apmierinātu mūs visus, un, lai tas atbilstu mūsdienīgiem priekšstatiem par vēsturisku pilsētvidi – tādu vidi, kas nav dekoratīva un nav vērtējama vienīgi no investīciju vai administratīvu pašizpausmju viedokļa.
Visādā ziņā man ir pārliecība, ka veselais saprāts, kas balstīts sabiedrības izpratnē par problēmu , tomēr ņems virsroku.

Lindai taisnība. Rīgas risinājumam jābūt saistītam ar likumdošanu, pašvaldības saistošiem noteikumiem un nodokļu politiku. Būtu jānoskaidro ne tikai cik ierēdņi strādā Tallinā vai Oslo, bet arī ko uzskata par pieminekli Tallinā vai Oslo, ko ierēdņi uzrauga un kontrolē, kāda tur ir sadarbība starp valsts un pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma institūcijām.

Var diskutēt vienīgi par instrumentiem, bet tas nav mazsvarīgi, jo instrumenti nosaka, cik plaša, demokrātiska, caurejoša vai elitāra un uz atsevišķiem objektiem vērsta ir pašvaldības kultūrvēsturiskā mantojuma politika. Institūcijas ir svarīgas, tās administrē, uzrauga un kontrolē, bet, pie tik apjomīga mērķa, kā nodrošināt līdzsvaru starp jaunbūvniecību un urbāno kultūrvēsturisko mantojumu, risinājumam jābūt fundamentālākam, saistītam ar likumdošanu, pašvaldības saistošiem noteikumiem un nodokļu politiku.