Aicinājums: Esam strauji krītošā lejupejošā līknē

Nebiju abonējis IR žurnālu kādus divus gadus. Žurnāls labs, tikai man trūka laika to lasīt. Esam saražojuši daudz bērnus, un bērnu kvalitāte mums ir pirmajā vietā. Šobrīd ir nedaudz laiks un sagribējās arī ko uzrakstīt.
Jau kādu laiku es ar ģimeni dzīvoju ārpus Latvijas. Iemesls – Latvijā trūkst ilgtermiņa vīzijas. Kamēr tev ir viens vai divi bērni, tu vari ātri pielāgoties biežajiem valdības manevriem. Bet tikko tev vezumā ir četri, pieci vai vairāk bērnu, tad tavas manevra iespējas ir krietni apgrūtinātas. Turklāt mēs ar sieviņu esam evolūcijas piekritēji, proti – mūsu bērniem attīstības ziņā jābūt pārākiem par mums. Tētis nevar būt teicams biznesmenis vai politiķis, un vienlaicīgi būt arī teicams tētis saviem bērniem. Tāpat mamma nevar būt labākā skolotāja vai psiholoģe, un vienlaicīgi būt arī labākā mamma saviem bērniem. Vienmēr kāds cietīs. Tu vari būt viduvējs biznesā un viduvējs ģimenē. Tā teikt 50 uz 50. Bet abās frontēs simtprocentīgi klāt būt nav iespējams. To es varu visai droši apgalvot, jo pats strādāju skolā par skolotāja palīgu un esmu ciešā kontaktā ar bērniem un viņu vecākiem ikdienā. Nav nozīmes, vai bērns nāk no bagātas ģimenes vai nabadzīgas, ja vecāki, primāri ir aizņemti ar savām lietām, bērni vai nu stagnē vai krīt bezdibenī. Vēlāk šīs kļūdas un trūkumus jaunā cilvēka dzīvē izlabot praktiski nav iespējams.
Man patīk pasekot vāciski un angliski runājošā telpā zinātnieku, politiķu, literātu, futūristu, un citu gudro, loģiski domājošo prātu diskusijām par vienas vai otras valsts iespējamo nākotnes attīstību nākamajos simts gados. Kad gribēju noskaidrot, kādas vīzijas vai prognozes Latvijai ir sagaidāmas nākamajos simts gados, internetā atradu tikai ierakstus par Latvijas simtgades svinībām. Nekādu ierakstu par Latvijas attīstību nākamajos simts gados. Kad biju Latvijā, pajautāju pāris politiķiem, vai viņu partijās ir kādi biedri, kuri nodarbojās ar ilgtermiņa vīziju veidošanu Latvijai. Visi smējās un atbildēja man vienu un to pašu – nākamās vēlēšanas, tā ir mūsu ilgtermiņa vīzija!
Te Jums arī atbilde uz Jūsu aicinājumu.
Protams, ka Latvijā ir platformas un arī cilvēki, kuri diskutē par Latvijas nākotni, tikai katrs to dara tipiskā latviešu manierē – katrs savā sādžā. Partijas savā pagastā, zinātnieki savā, uzņēmēji savā virtuvē, kultūras un literatūras pārstāvji savā ciemā, filozofi – savā. Manuprāt, prātīgi būtu izveidot vienotu platformu, kur ik mēnesi uz dziļām pusnakts sarunām ierastos dažādi inteliģences pārstāvji un izmantojot loģiku, atklāti un dziļi debatētu par Latvijas nākotni uz pasaules kopējā fona, ar iespēju nodrošināt līdzdarbību diskusijās arī plašākai publikai internetā.
Piemēram, es uzskatu, ka Latvijā ir jābūt gudrai un labi pārdomātai trīsvalodības sistēmai (latviešu, angļu un krievu). Kāpēc tā? Tam ir savi loģiski apsvērumi un argumenti, bet tam ir vajadzīgas plašas un dziļas diskusijas. Diemžēl šobrīd tādas nav iespējamas iepriekšminētās domāšanas, pēc būtības, sadrumstalotības dēļ.

Baidos, ka aicinājums ir nokavēts un situācija jau pirms laba laika kļuvusi neatgriezeniska. Un tā nav tikai izglītības tēma, ķeza izriet no nacionālās kultūras (tauta, kas dzied un jūt dziļu riebumu pret sausajiem rēķinātājiem) īpatnībām un to atbalsta visos sabiedrības slānos, arī masu saziņā un “sabiedrībā pazīstamo, tautā mīlēto” dziļi garīgajās izpausmēs..
No mazām dienām bērnam iespējams izrauties no valdošās “humanitārās” tumsonības (nu tik sirsnīgas, skaisti izrotātas) ir tikai tad, ja vecāku izpratne sakrīt ar iespēju atrast pieejamu atbilstošu skolu. Provincē tas pavisam reti kur sagadās.

(Par graujošajām izglītības reformām būtu cits stāsts, tikpat drūms)

Lai nu aicinājuma parakstītājiem kaut mazliet veiktos, paša mazbērnus no valdošā “humānisma” pagaidām ceru nosargāt.