Nolaupīts, tāpēc izglābts

Lūk, diezgan bieži esmu rakstījusi,ka kultūra no sabiedrības Latvijā arvien vairāk attālinās.
Nu jau otrais gads kā mēģinam tikt Ziedoņa muzejā Krimuldā, jo ,cik saprotu, tad tās pilsētas muzeja telpas ir jauniešiem , tas nav memoriālais muzejs.

Ir daļa sabiedrības,kura uzskata,ka bez Ziedoņa dzejas nebūtu Atmoda. Tautas dvēsele jau būtu beigta.

Nezinu, cik tur miljonus saeima sagrūda TIKAI vienam Ziedonim, bet es tā arī neesmu varējusi tādā normālā elementārā lietu kārtībā muzejā tikt.

Iepriekš jāzvana. Bet tās reizes,ko esmu zvanījusi – mob tel nr, vienīgais ,kas norādīts , neatbild vispār.

Mana tante vasarā brauca ES fondu finansētā un RD organizētā ekskursijā pa Kurzemes jūrmalas ciemiem. Izjautāju,ko redzēja, ko gids stāstīja. Par Ragaciemu, ka Ziedoņa dzimtais vieta un mūža māju vieta, ne vārda.

Tā to mūsu tautu nīcina un nicina mūsu pašu varneši. Pat mirušu dzejnieku ņēmuši un privatizējuši . Kuļturščiki sasodītie….

Pasaules muzejos arvien biežāk atgriežas agrāk izvestas vērtības. Arvien biežāk nākas lasīt , piemēram,šo vāzi Kanādas valsts,kā labas gribas žestu atgriež tās dzimtajā pilsētā Taranto,Itālijā.
Mani tādas lietas aizkustina.
Bet tas nav masveidīgi.
Un šai grāmatai pavisam noteikti drošāk ir palikt Zviedrijā, nekā zagļu grīļīgajā …nu labi.
Rūgtums par mūsu nožēlojamību man ir milzīgs….
Šekspīrs teica – nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi, cenšos , bet,redz, nesanāk