Uzkrāsim vai iztērēsim? Zaudējot uzticēšanos pensiju sistēmai, aug nabadzības risks

Oskars.
Rodas sajūta, ka bijušajiem valsts pārvaldes birokrātiem ir nepārvarama tieksme slavēt mūsu “dižo” pensiju sistēmu – kā vienu no ilgtspējīgākajām (ko gan tas nozīmē?) pasaulē. Teorētiskais modelis tikai pie nosacījuma, ka mūsu algas ir virs ES vidējā, nodokļi tiek maksāti un ēnu ekonomikas īpatsvars zem 6% – sniedz gandrīz ideālu nākotni praktiski ikvienam darbarūķim. Bet – tā ir tikai teorija. Praksē FM ierēdņi nav spējuši paveikt daudzas sakarīgas lietas, kas ļautu 2.pensiju līmeņa uzkrājumu jūtami ietekmēt. Klerkiem pat pabūšana un pastudēšana ASV laikam nespēj apgaismot lēmumu pieņemšanas potenciālu.
Daži ieteikumi, kas joprojām varētu dot “labumu”: konsolidēt daudzās 2.pensiju līmeņa shēmas, “atņemt” skandināvu bankām monopolistu tiesības shēmu pārvaldībā, noteikt zemāku pārvaldības maksu (vienai vai divām pensiju shēmām to būs iespējams panākt), noteikt, ka iemaksa 2.līmenī ir vismaz 10% (kā tas bija paredzēts veidojot “ilgtspējīgo” modeli 2000.gadā). Un daži citi iespējamie risinājumi, kas ieviešami – ja vien kāds šajā valstī ir noskaņots risināt pensionāru un veco ļaužu dzīves apstākļu nodrošināšanu “kā Eiropā”.

Samazināt 2.pensiju līmeņa apjomu šķiet viena no trakākajām atsevišķu politiķu idejām, kura, cerams, drīz nonāks tur, kur jānonāk visām nereālām iedomām – miskastē.