Trauslā, sarkanā līnija

Traģēdijas pirmā daļa ir saprotama – karš, bet traģēdijas otrā daļa,kad šogad valstī 16.martā netika pieminēts vārds – leģionāri. Bet Levits 17.martu izsludināja par nac. partizānu dienu – tas man nav saprotams. Noliegt savu vēsturi, kritizēt,ka Krievija to dara un tad acis nemirkšķinot darīt to pašu – traģēdijas otrā daļa.

Latvieši ir karojuši pret turkiem, pret japāņiem, pret vāciešiem, bet tie neviens nebija latviešu kari, toties, kad pēc cilvēki asinīm izslāpušie krievu nezvēri, bija sarīkojuši bezprecedenta etnocīdu, Baigo gadu, WWII jau bija latviešu karš, kurā katra latvieša svēts pienākums bija nogalināt maksimāli daudz ienaidnieku, neievērojot nekādas pie cilvēkiem pieņemtās kara vešanas normas, jo mūsu ienaidnieki, Absolūtā ļaunuma nesēji, nav cilvēki.
Pēc visiem nolādētiem izdzimteņiem, kuri svinējuši Staļina asiņaino uzvaru pār cilvēcību un veselo saprātu un tiem, kuri izgāzuši savu zvērisko naidu pret latviešu varoņu piemiņu, ellē ir noilgojušies abi fiziskie un morālie kropļi: Staļins un Rūzvelts un to dzimtām ir jāiznīkst. Vēlams būtu, lai tie pirms nāves piedzīvo, ka palikuši pēdējie savās dzimtās. Lai viņi klausās Aleksandrova orķestri un Kabzdona dziesmas un īpašā necilvēka, Ērenburga, dzeju.

p/s Tēva liecības tika ierakstītas video lentā , bet tai ejot pie ļaudīm bija lemts pazust.

Interesanti fakti. Bet neviens nav pievērsies leģiona kareivja gaitām pēc krišanas krievu gūstā. Mans tēvs ( nu jau 14 gadus aizsaulē) 19. divīzijas kareivis , mīnmetējnieks, 1944. gada rudenī krita krievu gūstā. Izbēga no auto apšaudes laikā . Latgalieši bēgļus uz ātru roku pārģērba civilos tērpos . Tūlīt arī klāt bija krievu komandieri. Nolika rindā visus mājiniekus un skanēja komanda , kurš bijis vācu armijā trīs soļus uz priekšu… Tēvs palika rindā. Vēlāk noskaidrojās , ka tie kuri izgāja , nosūtīti remontēt ceļus un sagrautos tiltus. Bet ierindā palikušajiem sekoja piebilde , derējāt vāciešiem , derēsiet arī mums. Sekoja norīkojums uz nāves bataljonu pretim brāļiem Kurzemes katla aizstāvjiem. Tēvam veicās , jo būdams mīnmetējnieku komandā pie vāciešiem , tika norīkots arī pie Blīdenes mīnmetējniekos. Tikai vienai komandai nepaveicās , pretinieka tiešajā trāpījumā visi bija pagalam. Nāves bataljonā pie Blīdenes kaujās tika dzīti krimināl un polit noziedznieki no krievijas , kurus veda ar ešeloniem , kā arī tautas nodevēji , kāds bija mans tēvs. Nāves bataljonā izdzīvojošie( tie bija skaitāmi dažos desmitos) netika pakļauti represijām. Tēvu nosūtīja uz Liepāju , ostā izkraut kara laupījumu, trofejas veselu gadu. Pēc gada tika demobilizēts ar ierakstu sarkanarmieša grāmatiņā ” Služil v krasnoi armii , učastņikom veļikoi otč. ņe javļajetsa” tads lai nebūtu nekādu priekšrocību un neliktu uz dēļa . Vot tāds bijis liktenis Wafen SS dienējušajiem latviešiem. Par viņiem nav nekādu rakstu. Kad mani iesauca sārkanajā armijā , bija jāpilda anketa , kurā bija jautājums , vai bijis kāds piederīgais kritis gūstā, atbildē ierakstīju , jā. Kapteinis uzreiz prasīja kur;a , atbildēju , ka krievu . Tas izrādījās neskaitās un mani nosūtīja uz slepeno k/d , cerēju stroibatu…