Bez baltiem cimdiem

Tad tas feminisms. Godavārds, es to sāku arvien nopietnāk uztvert par mūsu sabiedrību apdraudošu parādību. Nu mūsu 3 ministres sievietes – tautas vārdiem – dakteres slakteres. Nu nelaidiet pie varas alkatīgas varaskāras bābas. Tam ir cilvēku dzīvību cena!
Vai mūsu brežņeva mūrniece saeimā. Nu !? Ir viņai kā sievietei vara – nu!? Kur rezultāts?
!
Nu bet tad tā nenormālā iedomība. Feministēm vīrietis jau ienaidnieks pats par sevi. Ja es sava vecuma dēļ baidos, ka petraviča mani savārīs ziepēs un tiesu sistēma par to klusēs, gailis pat pakaļ nenodziedās, tad vīriešu vietā es baidītos no kastrācijas. Nu tik agresīvas mātītes – es priecājos, ka man nav dēli. Godavārds baidītos par viņiem.

Viena lieta, ka mūs šķir paaudzes, cita lieta – atšķirīgs pasaules uzskats. Balva iedota ne par kritiku, bet par dāmas ideoloģiskiem uzskatiem. Vēl viena liecība par klibo uz ābām kājām demokrātiju Latvijā. Tas protams, ir nožēlojami un bīstami.

Pilnībā piekrītot , ka teātrim jāmeklē jaunas izteiksmes formas, “jārāda”, kas sabiedrībā notiek šodien, kategoriski nepiekrītu par uzsvilpšanu vai pat uzspļaušanu klasikai.
Gribētu sev tādu greznu smuku Šekspīra Hamleta grāmatu. Jo manējā ir no vecās Skolas bibliotēkas – vismaz 10 cilvēku lasīta un nesaudzēta. Paredzot grāmatai galu – es pat tur esmu veikusi pasvītrojumus. Tik aktuāli man tur šķiet daudzi domu graudi. It kā Šekspīrs izteiktos par mums – 21.gs. Latviju. Lūk klasika!
Tāpat mīlas trīssturi nekad, vai precīzāk,
drāmās un traģēdijās – nekad nav tikai – piedodiet, laureātes vārdiem runājot – pišanās pa kreisi vai pa labi. Nu kaut vai Nastavševa Mēdeja. Vai Asinskāzas. Pārsteidz, ka laureāte var izteikties tik vulgāri un šauri.