Savienotāja

No teātra lomām man vislabāk patika Silmaču Antonija- stalta, iznesīga, gudra. Pati lemj savu likteni. Nevienas citas aktrises Antonija mani tā nav pārliecinājusi.

Par Ezeras +Kairišas Lauru.
Vidusskolā uzstājos ar savu viedokli katrā literatūras stundā. Skolotāja mani slavēt slavēja. Bet – bija reizes, kad manu viedokli noraidīja, kritizēja un tās reizes es ļoti pārdzīvoju. Atceros par Blaumaņa Kristīni- nosodīju Kristīni, ka izvēlējās dzērāju Edgaru, nevis prātīgo Akmentiņu. Biju pusaudze – vējagrābsle, bet dzeršanas posts visapkārt bija drausmīgs. Savukārt , skolotāja nosodīja mani, ka es neprotot novērtēt mīlestību, tās nozīmi katra cilvēka dzīvē.
Kad pēc laba laika bija jāanalizē Ezeras Aka, biju sagatavojusies – stāstīju par labo valodu, bet pārspīlēti daudziem vecvārdiem un vietvārdiem, kuri , manuprāt, nevis krāšņo, bet izjauc skaisto vārdu plūdumu. Skolotājai tas nepatika. Bet kad sāku stāstīt, ka Laura ir kāKristīne pēc 10 gadiem – dzērājs vīrs cietumā, patj nabadzībā un no vīramātes atkarīga, nespējīga pieņemt jaunu mīlestību, mana skolotāja pavisam saniknojās. Ka es neesot spējīga novērtēt padomju sievietes pienākuma apziņu, ka tā tik buržuji ļaujoties egoismam, ka bērniem īstais tēvs vajadzīgs utt. Kā tagad atceros, ka sēdēju solā kā ar ūdeni aplieta. Nespēju noticēt tam , koskolotāja stāstīja, ka viņa tā patiesi domātu.

Būtu superinteresanti uzzināt, ko šodienas pusaudži domā par Kristīni un Lauru. Manus abus bērnus skolotājas līdzīgi kā mani aprāja par aukstasinīgu aprēķinu.
Mājās mums bija interesantas pārrunas un secinājumi, ka skolotājas liekuļo. Pašas jau negribētu dzērājvīra sievas likteni.
Jā un vēl – būtu laiks trešajam cēlienam – Kristīne – Laura – tā pēc gadiem 40 , ap 50- 60. Gan jau, ka kaut kur Īrijas vai AK dārzniecībā čakli un klusi strādātu….

Jā, beidzot kaut kas tīrs un skaists – aktrises piemiņas cienīgs uzrakstīts. Paldies!

Manā sapratnē – priekš manis, lielākā mīkla ir, kā aktieris tikai ar skatienu spēj runāt. Saprotu ar žestiem, ar mīmiku, ar augumu, bet tā – skatīties kamērā un ļaut skatītājam lasīt vārdus acīs – nu tā ir aktiera Augstā dziesma un Kairiša bija tā aktrise, kas to spēja mums dot. Par to viņai paldies❤