Drošās lietas

Klausos daudz visādus izglītojošus raidījumus. Ļoti patīk Cilvēkjauda. Tad visi tie raidījumi, filmas par mākslu, par kultūru.
Piemēram, filma par Vāgneru – visu laiku uzsver vviņa fetišismu uz zīdu un ziediem. Piktojos – nu kasctas ir, ka lien tais cilvēku biksēs un tad spriedelē. Kamēr vienā brīdī tur rāda kā Vāgners / aktieris – bauda zīda maigumu , plosa rozes ziedu un rada mūziku – maigu kā zīds , smaržīgu kā saplosīta roze. Es klausījos pēc tam Tristianu un Izoldi un iespējams, ka sapratu to, ko citiem māca, ļauj saprast jau skolas / studiju gados.
Līdzīgi bija ar filmu par Frēnsisu Bēkonu. No sākuma piktojos. Nu cik var par tšm grūtajām bērnībām un orientācijām. Nu laikmets bija tāds, visi ar sevis atzīšanu un pieņemšanu mocījāmies, kamēr vienā brīdī sapratu – cilvēks ir viens vesels – un tikai tā viņu uztverot var saprast viņa vēstījumu mākslā

Es arī gribu peldēties , bet ĢĀ neļauj. Esot par zemu asinsspiediens. Varot slikti beigties.
Bet uz izstādēm nē – vispār mākslu klātienē nesanāk baudīt 2 iemeslu dēļ – bail inficēties un nauda jātaupa.
Mans glābiņš ir grāmatas un pašas piezīmētie albumi. Par spīti visam – pirkšu RLaiku. Jaunais numurs iznācis.
Jā un tomēr – galvenais glābiņš ir cilvēki. Ka varu piezvanīt, ka man piezvana. Tad nervu drapes nevajag un valstī un pasaulē notiekošās netaisnības apklust vai vismaz neitralizējas. Nekā vērtīgāka par cilvēku tomēr nav.

Nesen nomira viena no manām mīļākajām skolotājām. Uz bērēm nebraucu, tikko būs iespējams – aizvedīšu baltus ziedus viņai. Kā viņa dziedāšanas stundas sāka ar labu rītu saka saule labu rītu sakam mēs. Nekad ! viņa mani nepazemoja, neuzkliedza man. Un tieši tādu cilvēku dēļ mana bērnība ir laimīgā zeme ar nekad nenorietošu sauli , cilvēku mīļumu un smaidiem