Četru bērnu māte. Mirusi

Vislielāko sirds un gara izturību tētim un vīram! Pat vārdu trūkst, lai ko vairāk uzrakstītu.

un vēlreiz – mediķi ir ļoti dažādi , kā cilvēki jebkurā citā profesijā ir dažādi

savas problēmas dēļ šorīt biju nodot asinis analīzēm – man ir izvēle starp divām laboratorijām – tā, kas man tuvāk dzīvesvietai – tur paši neveic analīzes – bet šorīt gāju tur, lai kā saka – mazāk apkārt jāvazājas – bet biju aizmirsusi vienu – bet
analīzes tur ņemt sieviete, kura ir ļoti ļoti sirsnīga, mīļa un atsaucīga, bet absolūtss haoss un netīrība-
mani iesauc – liek apsēsties – bet es tā kā negribu sēdēt – pa grīdu kaut kādas vates, iesaiņojumi – uz galda kaut kas no iepriekšējā, kam tiek mests virsū man domātais –
tā dusmojos uz sevi – nu nav droši iestādē, kur darbinieks netyiek vaļā no sava haosa un nespēj nodrošināt tīrību un kārtību

ko darīt? es analīdzes veicu 1 x gadā – nu aizmirstu – aizmirstu , ka tāda situācija šai vietā ir –

jācer uz Dievpalīgu , protams, bet vai 21.gs. medicīnas iestādē nevajadzētu būt lielākai paļāvībai uz pašiem mediķiem?

Man savulaik veica bronhoskopiju. Lika parakstīties, ka procedūras laikā varu nomirt. Negribēju parakstīties, bet sapratu, ka tad šo izmeklējumu man neveiks un turpināsies neziņa par diagnozi. Parakstījos. Tad man iešpricēja un ielika mutē tādu plastmasu. Ienāca dr vīrietis un šausmīgi sāka rāties ar māsiņu. Nu tā ka es sāku raudāt un gribēju teikt, ka tomēr atsakos no procedūras tomēr nevarēju vairs pacelt roku un to plastmadu izņemt.
Nu tad ar dievpalīgu sev noteicu un aizmigu.
Kā viegli noprast – dzīva esmu, bet trauma ir palikusi.
Tā mediķi nedrīkstēja darīt.

Nāve vienmēr ir skarba, bet mātes un bērni gadu tūkstošiem ir miruši dzemdībās, jo tas ir neprognozējams process. Mūsdienās to izdevies minimizēt, bet ne pilnībā izskaust. Neviens nevienu nespiež dzemdēt mājās un izdarot šo izvēli, ir skaidri gan plusi, gan mīnusi. Arī slimnīcās mirst, pati esmu tur strādājusi un redzējusi, kā dažās minūtēs viss mainās. Pat izdarot visu ko var, mēdz būt netipiski gadījumi, asiņošana taču var būt arī iekšēja, bez redzamiem litriem uz āru. Neviens mediķis negrib, lai kāds nomirst, acīmredzot situacija kļuva pēksņi neprognozējama un tad arī tika izsaukta ātrā palīdzība. Man gan rodas jautājums: kāpēc netiek izjautāti tās darbinieki? Kāpēc viņi neveda sievieti uzreiz uz slimnīcu pārliet asinis? Lai objektīvi spriestu būtu jāpienem likums, ka situacijā kad pacients vai viņa pārstavis publiski runā, arī mediķis drīkst atbildēt, jo šobrid mediķi nedrīkst runāt, jo tādejādi pārkāpj pacienta lietas konfidencialitāti. Tāpēc nav ko brīnīties, ka vecmātes atsakās no sarunas, tas būtu pretlikumīgi.

Piezīme:
«Ceplis norāda uz Dinas Ceples pētījumā par 2014. gadā notikušajām mājdzemdībām secināto, ka togad no visām analizētajām 277 mājdzemdībām uz stacionāru jaundzimušais un māte pārvietoti četros gadījumos, tātad 3%.»

4 no 277 nav vis 3%, bet gan 1,4%

Neņemos spriest kam taisnība un kāds bija patiesais cēlonis šai traģēdijai, bet zinu, ka šīs vecmātes strādā pašaizliedzīgi, ar lielu mīlestību un cieņu pret savu darbu. Varu šo teikt, jo viena no rakstā minētajām vecmātēm pieņēma mūsu otro meitu pirms pāris gadiem. Un man šķiet patiesi skumji, ka rakstā tiek likts noprast, ka vecmāšu interesēs ir mātes vai bērnus nestacionēt, jo tad saņemtu mazāku līguma atlīdzību.

Šito lasīt es nespēju. Mana nervu sistēma par švaku.