Dažāda Hipokrāta zvēresta izpratne

Te ir arī mans skatījums:
Krīzes brīdī pacientus šķiros…
Tātad Latvija tagad ieviesīs praksi – kādu it kā pielieto daudzās pasaules valstīs, kad krīzes apstākļos šķiro pacientus, – kurus ir vērts ārstēt, kurus ne. Bet cik daudz ir to pasaules valstu, kuras būtu tik ļoti okupantu pārpildītas kā Latvija? Lūk, tas ir jautājums.
Par kādu šķirošanu tagad var runāt (ja tādu praksi vispār var uzskatīt par ārstu ētikas elementu), kad mūsu zeme pilna okupantu varzas (mūsu ārējā ienaidnieka) – piektās kolonnas, kura cītīgi veic savu “misiju” mūsu zemē?! Par pozitīvo diskrimināciju, par kuru jau tik daudz ir rakstījis laikraksts “DDD”, kad pirmajā vietā vienmēr tiek likta pamattauta un tikai tad pārējie, nerunājot jau nemaz par okupantiem, to, šķiet, Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisija un mūsu politiķi nav dzirdējuši, lai gan arī to piekopj citas pasaules valstis.
Pret latviešu tautu jau ir izvērsts genocīds, – okupantu integrācija, nevis tiek veikta dekolonizācija, kas pēc okupācijas izbeigšanās ir nepieciešams un arī juridisks process, bet nu jau tam klāt vēl nāks jauns pamatnācijas genocīda variants – ne mazāk baigs. Tagad nu neārstēs latvieti, kuram ir 75+, un kura slimības stāvoklis prasīs visus iespējamos ārstēšanas līdzekļus. Vai kaut ko tādu drīkst atļauties praktizēt Latvijas ārsti šodienas apstākļos, kad nav veikta dekolonizācija, kad esam vēl joprojām okupantu pārmākti?! Saku – neārstēs latvieti, jo okupanti mums ir visapkārt, kur vien pagriezies – veikali ir krievvalodīgo pilni, ielas tāpat, kad aizej uz poliklīniku, dzirdi vienīgi viņus, aptiekā tas pats – un tu stāvi pacietīgi un gaidi, kad viņi nokārtos savas vajadzības. Un tas pats dominēs arī tajā ārstēšanās variantā slimnīcā, kad saslimis un slimnīcā nonācis latvietis, kuram pāri 75 gadi, iespējams, atdos savu dzīvību šo, savas zemes, okupantu labā – ka tiem varbūt ir labākas spējas izdzīvot… Skatoties uz latviešu tautas nožēlojamo stāvokli savā zemē – okupantu visuresamību, tā ir ļoti iespējama un liela varbūtība. Un okupantiem, protams ir milzīgas spējas te izdzīvot, ko viņi ir pierādījuši, bez apstājas nekaunīgi un uzstājīgi pieprasot mūsu zemē kaut kādas savas tiesības, neņemdami vērā, ka latvieši te viņus nevēlas – to viņi nevar nesajust. Okupantiem ir ļoti liela imunitāte pret visu sev nelabvēlīgo un, protams, milzīga nekaunība un visatļautība, taču latvietis diemžēl ir par gļēvu, lai viņiem skaidri pateiktu – vācies projām uz savu mātušku, kurai tu esi vajadzīgs! Taču ir piedzīvots, ka savās mājās zem segas latvietis (kurš nav ļāvis sevi degradēt un pārveidot par pūkaini rozā labiņo) domā – kaut, pamostoties, tas okupants vairs te nebūtu.
Bet mulsina tas, ka mūsu Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisijai šis pieņemtais amorālais lēmums nedara kaunu?! Kur paliek ētika un savas tautas mīlestība, pašcieņa, godprātība?! Protams, lieki jautāt, jo tik amorālu pieeju savai tautai var īstenot vien amorāli draņķi – amatpersonas, bez jebkādiem cilvēciskiem ideāliem un taisnīguma apziņas. Bet latvieši diemžēl to liekas neredzam un nesaprotam. Ka par to nerunā mūsu kangari un nodevīgie varneši, kuri uzspiež latviešiem samierināties ar okupantu integrāciju latviešu tautā, nav jābrīnās, bet ka mūsu pašu tautieši ir tik sazombēti, un vēlas dzīvot vienīgi melos un netaisnīgumā, tas ir vienkārši graujoši.
Vai tiešām Latvijā visi vadošie ir tik degradēti, bez sirdsapziņas un korumpēti? Jeb varbūt akli? Domāju, ka tur ir viss kopā – kangarismam un nodevībai blakus ir arī aklums – aklums pret cildeniem mērķiem, aklums pret augstākiem ideāliem, aklums pret patiesību u.t.t. Un visa pamatā, šķiet, ir godprātības trūkums, kas acīmredzot nav nācis līdzi šūpulī.
Tā nu šajos t.s. krīzes apstākļos atklājas puvušie graudi un izput pelavas.

Varbūt valstī naves jēdziens ir pārāk noniecināts. Baidāmies no nāves jo par maz atceramies par saviem aizgājušajiem, baidāmies ka aizmirsīs arī mūs…… katru dienu mēs šķirojam kam palīdzēt kam nē…. kurš mums ir tuvāks…..