Perevoščikovs: Drošība ir saistīta ar spēju sniegt palīdzību

Tad līdzi jūtu – audžubērns iet sestdien uz bērēm. 26 gadīgs puisis izdarījis pašnāvību
Tepat Rīgā.

Radu rados jauns vīrietis otro nedēļu nevar aiziet uz darbu. Darbs celtniecībā, bet spēka nav. ĢĀ nolasīja morāli, ka jāstiprina imunitāte, jādzīvo veselīgi, bet uz citām – papildus izmrklēšanām nesūta, asins analīzes esot normas robežās. Ģimene zvanās apkārt un meklē risinājumus, bet nezin pat no kuras vietas sākt.

Nu jā. Smuki jau kungs runā , bet … kas notiek – tas ļoti ļoti baida

Nu kā lai saka. Ticu epidemologam. Bet – dzīvē viss vai gandrīz viss ir citādāk.

Nu vakardien piemēram. No rīta eju nūjot un ārdurvis kāpņu telpā man atver kaimiņš. Var teikt puspliks – apakškreklā un semeikās. Nebiju viņu pāris gadus redzējusi. Viņa dzīvoklis bija izīrēts, bet pats dzeršanas dēļ ārstējās. Nu tāds – ardievpalīgu cilvēks. Jau ma nepatika, ka pliks iet ārā , bet nu brīvība.
Es aizgāju uz parku , bet baigi fiksi atpakaļ jo bija nenormāls vējš un auksts. Tad iedomājieties manu pārsteigumu, ka es cimdos un dūnu jakā ar kapuci pārsalusi līdz sarkanam degunam un stīviem pirkstiem, bet plikais kaimiņš stāv sētā , pīpē un runā pa telefonu un vēl pamāj man ar galvu.
Kāpnēs uzskrienu virsū indiešu pakustāniešu izcelsmes wolt piegādātājam. Ne distance , nekā .
Protams, stress visu laiku. Gandrīz nedēļu nevienu nesatiku un te pēkšņi – kā saka dubultrisks uz sitienu.

Vēl tā lieta, ka nāk virsū tādas bezcerības un vissvienalga domas. Čekistiem prieks – nu tad beidzot – bet nu ….