Atklāt pilsētu aiz tilta

Gidu un lektoru kvalifikācijas problēma ir daudz plašāka.
Piemēram, Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā mums paskaidroja, ka sestdienās gidi nestrādā. Muzejs strādā , gidi nē. Brauciet pa nedēļu. Punkts āmen – muzejs izcils , bagāts, superīgs – bet gida nav. Cik pats izlasi un saproti – tik ir.

Plānojām braucienu uz Talsiem. Jā muzejā mums saka – gids būs. Bet mēs gribam vairāk – mēs gribam, lai ekskursija būtu nevis par visu ekspozīciju, bet tikai par pašu ēku, kā baronu Firksu mantojumu un attiecīgi par šo dzimtu un tās vietu un lomu Latvijas vēsturē. Nu ma saka – lai pagaidu , ka uzzinās vai to var. Nu varot gan. Noticējām, samaksājām, bargi daudz , bet jaunā dāma, pāris vietas nolasīja no sava papīra un viss. Stāstīja, ko zināja, nevis to, ko mēs lūdzām. Par ekskursiju lika samāksāt pirms – līdz ar to es skandālu īsti negribēju celt, bet neapmierinātība bija milzīga.

Nu labi – baroni – kā saka – asinssūcēji – lai nu paliek – bet tepat Rīgas muzeji . Biju Smiļģa muzejā – lēta ekskursija – 6 eur , nopriecājos – bet kā saka – saņēmu atbilsotši cenai – neko vairāk, kā to , kas jau rakstīts ekspozījā praktiski neuzzināju. Sanāks kārtējā lielīšanās, bet ko darīt – vienu otru lietu zināju labāk par pasu gidu.

Vai nesen biju lekcijā. Arī par kultūrvēsturisko mantojumu – lekcija notika krievu valodā, lektore latviete, publikā dominēja latviešu valoda, bet nu krieviski , jo organizatori – krievi. Lūk , lektore saka – kādreiz mums bija galvaspilsēta Maskava, tagad Brisele un vēl zīmīgi novaikstās. Paga – kas tas bija? Es negāju un nekasījos , es nevaru visu laiku kasīties, bet normāli tas nav.

Reiz pirms kādiem gadiem dzirdēju kā krieviski tika stāstīts par Brīvības pieminekli – ka tā celšanu finansēju Krievija, kā jau lielāko daļu ēku Latvijā – kaut kā tā. Es gribēju iejaukties, bet neiejaucos ….

Domāju, ka vaina nav tikai gidos. Vaina tomēr ir tajā , kādi mēs postsovjetsiki cilvēciņi esam.

Piemēram, tas pats – paga – jā APALS un Kairišs – kad to Baltiešu gredzenu uzveda = Debess kā mūs lamāja , ka neko nezinam. ka neko nesaprotam, ka muļķi esam utt. Nu – un ? Paši paēda un pietika?
FB ir tāds jĀNIS STUNDIŅŠ un tāds Buks – abi viens par otru lielāki – kāmums tur baroni draugi, kā mēs tur tā un kā mēs tur šitā – nu labi, fain – prieks par jums – bet nu nāciet ar iniciatīvu – organizējiet kursus, radio, tv pārraides – jeb tomēr nē – labi ir kā ir

28.01. biju uz Jāņa Borga lekciju par jūgendstilu Latvijā. Neplānoju iet , domāju, ka pati tīri labi pārzinu šo tēmu, bet man piedāvāja atpirkt biļeti ar nelielu atlaidīti un tad nospriedu, ka grēks cimperlēties – jāiet.
Biju vīlusies, pat ļoti. Viena lieta, ka bija pārāk maz jaunu, man nezināmu faktu, otra lieta – lekcijas nosaukums bija ļoti neprecīzs . Precīzāk būtu, ja šī lekcija būtu nosaukta – Jūgendstils Latvijā mākslas vēsturnieka redzējumā. J.Borgs nepaskaidroja, ka stāstīs tikai par šī stila māksliniecisko aspektu,ka nerunās par jūgendstilu kā vesela – ļoti ļoti īsa, bet tomēr vesela laikmeta nozīmi arhitektūras, pilsētbūvniecības utt. vēsturē. Līdz ar to tiem jauniešiem, kuri bija lekcijā – radās priekšstats, ka jūgenstils ir tikai ornamenti, raksti, tēli , nekas vairāk. Bet vai tā ir?

Šī raksta sakarībā var purināt vairākas svarīgas tēmas.
Teiksim graustu tēma . Tā ir noziedzīga bezatbildība, kas notiek ar mūsu kultūrvēstures pieminekļiem . Tas pats VNĪ – būvnieku mafijas lobijs un padevīgs kalps – ka tik triekt augšā jaunas kastiņas un bezgaumību , tā vietā , lai valsts miljonus ieguldītu veco ēku renovācijā un pielāgošanā šodienas komfrota standartiem.

Viss tas vācbaltu kultūras mantojums – nu ja īpašnieki nespēj ieguldīt līdzekļus, tad tie īpašumi ir jāatņem un valsts , lai pārņem savā īpašumā – lai izīrē , lai pārdod tiem, kuri ir gaavi tur dzīvot un to kultūrvēsturisko mantojumu saglabāt. Tādējādi arī tiktu kaut
par dažiem procentiem saglabāti Latvijas lauki. Tagad – īpašnieks ir gandrīz katram graustam, bet likums atļauj sēdēt tam kā sunim uz siena kaudzes un neko nedarīt.

Lūk, Anniņmuiža – lai valsts nāk pretī, lai atļauj tajā esošaajai biedrībai to paturēt un izmantot apkārtējās sabiedrības vajadzībām, atpērkot šo ēku no LU un iedodot naudu ēkas remontam. Utopiski – protams , saprotama lieta – kurš šodienas varas elites rumpis ir gatavs atteikties no siles un ietaupīt naudu , lai to varētu izmantot visu labā – neviens protams

Tai skaitā valsts prezidents par, kuru jau sākumā man bija aizdomas un tagad tās apstiprinājās.

Rīga ir jūgendstila pērle – uzrakstiet žurnālisti – cik ēkas jau esam iznīcinājuši un cik ir nolemtas iznīcībai . Tā ir vesela šausmu filmu cienīga tematika . Varas elitei ir savi samoļjoti un savas prezentēšānās vietas, tās lieliski iztiek bez jebkāda kultūrvēsturiskā mantojuma , skaistas sakoptas, cilvēkiem draudzīgas vides –

FIFTY FIFTY mēdz teikt mans draugs,kad par kaut ko jāpauž vērtējums. Tāpat jāsaka man gan par šo rakstu, gan par tā varoni – Jakoviču.
Tas pirmais 50 ar plusiem , protams, ir tas, ka viņš uzņemas , ka viņam ir tāda dūša uzdoties par vēstures un arhitektūras utt. zinātāju. Otrais plus par vismaz vārdos pausto patriotismu un dedzību aizstāvēt brūkošās un varas eliti neinteresējošās kultūras, vēstures utt. vērtības. Trešais plus – par iedvesmas radīšanu cilvēkos – pašiem uzzināt, izzināt, pārbaudīt sniegto informāciju utt. To es ļoti novērtēju un kaut tādu cilvēku būtu vairāk.
Tie mīnusi pirmkārt, jau ir par vēstures ignorēšanu. Neticu, ka kungs ir diplomēts vēsturnieks, tad viņš pret vēstures faktu saukšanu būtu daudz uzmanīgāks. Tāpat par arhitektūru un visiem citiem faktiem. Cilvēki tomēr ir ļoti zinoši, bet ja nezin – tad pārbauda. Šodien visi ir dzejnieki un dziedātāji, kāpēc lai nebūtu arī vēsturnieki .

Es arī esmu piedalījusies vienā viņa vadītā tādā Zaļajā pārgājienā. Man uzreiz radās aizdomas un tās apstiprinājās – ka ir noklausīti un mums pēc tam atstāstīti raidījuma Ielas garumā materiāli. No vienas puses – kāpēc nē , ne visi tos raidījumus skatās , no otras puses – nu man tas drusku ķērās pie sirds – varēja jau kaut kā – kaut vai citiem vārdiem pastastīt. Un vismaz kaut kādus papildus objektus parādīt, jo personīgi man tur nebija ne ko klausīties, ne redzēt . Toties, ja citiem tā bija pirmā reize – tad manuprāt, tomēr vajadzēja sniegt precīzu informāciju. Uzskatu, ka mana labākā īpašība kā skolotājai tomēr ir tā, ka ja runa ir par mācīšanu – tad spēt pateikt – nezinu, vai vispirms pārbaudīšu un tad atbildēšu jautājumu rītdienas stundā. Es to uzskatu par labu stilu – nevis iestāstīt nepatiesības.

Kad beigās bija jāziedo nauda – es ieteikto 4 eur vietā, devu 2 eur – jo uzskatu, ka nebija pelnījis pilnu apmaksu.