Neatceros precīzi, bet škiet, ka tas vēl bija šī gadu tūkstoša sākumā , kad Latvijas tv rādīja Viskonti Nāve Venēcijā.
Es šausminos par to, kādā gara nabadzībā aug jaunā un jaunākā paaudze
Tik daudzi šausminās, ka jaunatne laiku pavadot viedierīcēs, bet – ko gan citu viņiem darīt?
Kas būtu tā vērts , lai to apgūtu – klasika – kur tad tas ir ? Lasu piedāvājumus par kinolektorijiem – brīnos, kas to spēj samaksāt? Labi, es saprotu, ka lektoriem nav par velti jāstrādā – viņiem tas ir darbs, bet nu apžēlojieties – šitie simti miljardi , kas tiek tērēti kltūrai un bet kultūrizglītībai – piga – nulle, tukšītis, nekasnītis ….
Un tad ir tā, ka uzskrien uz skatuves pusplika vai labāk tomēr plika jaunule un visiem māksla – nē nu labi – Kairišs jau saka, ka augstai mākslai ne obligāti jaunas sievietes plikums , tur jebkāds var būt
Kad skatījos TV dzimtas koks par A.Upīti – pie sevis domāju – interesanti – cik ir cilvēku, kuri to ir izlasījuši un sevī atklājuši labas literatūras – vārda baudu ?
Un tad valsts maksā simtus miljonus jēlai un gļēvai literatūrai , kura tāda var būt, jo nav jau kas pieprasa kvalitāti – esam čekistu-komusnitu nodzīti līdz trulam aitu līmenim
Šie bija mierīgi un gaiši Prozas lasījumi. Maz pārsteigumu, ļoti retas vilšanās – iespējams, rīkotāju rūpīgi īstenotās autoru atlases dēļ. Īsais stāsts uzplaukst arī te, par ko liecina arī romānu fragmentu nelielais skaits – vai vismaz fragmentu pašpietiekamība. Latviešu proza joprojām gan šķiet tāda kā iekšupvērsta, nerunā par politiku, neuztver nopietni cilvēktiesību pārkāpumus, ekoloģijas problēmas, minoritātes un zemās algas. Raksta tā, it kā parīt varētu arī mirt, tāpēc jāpagūst radīt prozu mūžībai, jāieliek vairāk sevis. Bet tas nav slikti. Pavadot laiku šīgada lasījumos, galvenokārt var just vieglu melanholiju, var atcerēties par vecvecākiem un vecākiem, aizmirst par darbu un plānot ēdienkarti viesībām ar draugiem, kuri nereti jautā: vai tu tiešām biji uz visiem lasījumiem?
Nē, nepaliekam , mana BB ir vistalantīgākā un vissmukākā. Un tā kā Tu esi pozitīviste, Tev nav tiesību iebilst – lūk.
Es protams, nedzenu jokus ….
Lūk, domāju – kā tas ir – vai lomas veido aktrises , vai aktrises veido lomas?
Uzslēdzu netflixx marriage story ar skārletu johansoni – man ļoti nepatika – nekas man tur nepatika, nenoskatījos pat līdz pusei. Izslēdzu. Kā reiz nospriedu – Joahnsone par daudz samāksloti te spēlē, ne tā kā action filmās – dabiski viss sanāk.
Bāc – lasu kaut kur – ka lūk marriage story esot labākais johansones aktierdarbs. Ieslēdzu vēlreiz- mēģinu koncentrētties – nu nē – nu nevaru un viss – padevos – viss man nav jāsaprot galu galā
Tas jau velk uz Orvelu – visi ir vienlīdzīgi, tikai daži ir vienlīdzīgāki par citiem :) Es domāju, katrai no mums ir tiesības uz savu viedokli un neviens viedoklis nav svarīgāks par otru :)
Jā,protams. Bet patiesi- visas ir smukas. Bergmana aktrises, Godāra Anna Karina, mūsu Artmane Purva bridējā….
Kādreiz gribēju tā, katru ziemu noskatos visu savu kino klasikas zelta izlasi, bet nu nesanāk laika
Tas ir interesanti, kāda ir Tava kino klasikas zelta izlase? Kaut kā nofiksēju paradoksu – manas mīļākās filmas ir tās, kur spēlē Merila Strīpa un Leonardo Di Kaprio un tai pat laikā viņi nav mani paši mīļākie aktieri, kas liecina par viņu augsto profesionalitāti. Man mīļākās filmas ir tās, kuras var skatīties n-tās reizes no jauna. Un vismīļākā ir Prāts un jūtīgums – ļoti subjektīvi un ļoti sentimentāli droši vien :)
Gan jau, ka banāli bez gala, bet mana mīļākā filma tomēr ir Bergmaņa Zemeņu lauks. Reiz to skatoties es pusi filmas noraudāju. Esmu laumīga līdz kaulu smadzenēm par savu bērnību, par ģimeni. Tad tā vieta, kur profesors ierauga savu tēti un mammu – saulainā dienā pie ezera makšķerējam. Jau pieaugušā vecumā es pēkšņi sapratu, ka profesora dēls taču kā izspļauts mans tētis, ar visu to cilvēcisko attiecību smagumu.
Un tad bija tā,ka pirms gadiem 5 nonācu savā bērnības paradīzē – vectēva māju vietā, jo pati māja plēsto akmeņu dēļ bija nojaukta līdz pamatiem. Viss zied un zum un smaržo,aizaudzis, zāle līdz padusēm, bet mājas pamatu četrstūris kā nosēts ar sarkanām meža zemenītēm. Man bija tik ļoti kauns no mammas un visiem citiem, bet nespēju savaldīt ne puņķus, ne asaras. Nenormāli smeldzīgi skaisti.
Tā filma jāskatās vēl, bet esmu ievērojusi, ka ja to daru kopā ar kādu, nespēju koncentrēties, jūtos it kā man būtu jāslēpj savas jūtas.
Man Bergmana filmas visas kā viena ir arī ļoti jutekliskas – to arī izbaudu
Gerijs Oldmens un Izabella Ipēra. Savukārt filmas tādas, kas liek kaut ko dziļi sajust un/vai nereti paradoksālā kārtā saprast, ka ne viss ir tāds, kā izskatās :)
http://www.filmreference.com/Films-Or-Pi/La-Passion-de-Jeanne-D-Arc.html – lūk, šī filma – un katrise – Maria Falconetti -nevaru uzreiz atrast, bet es šo mēmo filmu skatījos tādā variantā, kur bija pievienota šodienas mūziķa – laikam amerikāņa – muzikālais pavadījums un tad, kad skatījos šo divi vienā – mūzika un filma – tad milzīgs emocionāls pārdzīvojums. Interesanti tas, ka interentā bija diskusija, kurā daudzi to mūzikas autoru nokritizēja zemāk par zāli – ka banāli, vulgāri utt.
Vēl kādreiz man patīk nospuguļot uz lielā ekrāna un uzlieku vēl fonā enigmas callas went away un tad – jā – tad man laime pirtiņā un tad es domāju – bet kāpēc – kas mani pievelk – kāpēc žanna viņas stāsts ….
Par Oldmenu klusēju, pēc Tava ieteikuma vēlreiz skatījos filmu par Čērčilu. Sapratu, ka Tavas ietekmes rezultātā tā kā pārvērtēju viņa aktieriskumu, bet pati filma man negāja kopā ar maniem priekšstatiem par Čērčilu un …
Bet Ipēra jā, esmu centusies noskatīties visas viņas filmogrāfijā minētās filmas, bet laikam tomēr Klavierētāja ir mana favorīte.
Toties man vismīļākā ir Baiba Broka. Būtu vīrietis – neliktos mierā, kamēr viņu apprecētu. Man pietiek ar viņu vienu. Protams , ka ģeniāli talantīga ir Guna Zariņa. Vispār – godīgi – visas jau viņas ir smukas un talantīgas un tomēr – Baiba Broka ir pārāka par visām – tas nu reiz ir cieti un nemainīgi.
Man katrā teātrī ir īpaši aktieri, kuru dēļ es turpinu apmeklēt teātri pēc tā, ka es ik pa laikam tīri fiziski nevaru tikt uz visām izrādēm, ko esmu iecerējus redzēt, pēc kaut kādām vilšanām, dīvainām vibrācijām vai pauzēm – kā nu kurā teātrī. Dailes teātrī viena no tādiem aktieriem ir Ilze Ķuzule – Skrastiņa :)
vēl – negribu nevienu aizvainot, bet man tas sanāk pats no sevis – tā kā esmu nevainīga
es domāju , ka aktierim ir jābūt pirmkārt, personībai. Kad rādīja to filmu meistars un margarita – Oļegs Basilašvilli tēloja Volandu un pirmajā brīdī es domāju – fuj – kāpēc tik vecs – Volands taču bija jauns un lunkans , seksapīls un harismātisks , bet te saguris onkulis – un tad jau pirmās sēŗijas beigās es sapratu, ka tā jau ir loma, kur jaunība un skaistums neko nelīdzēs – ja no “iekšām” nebūs, tad nekā … Tāpēc visiem aktieriem es ar likumu liktu kļūt par personībām. Kā – droši vien, ka visādi var . Bet – tas milzīgs izaicinājums – šodien visi ir gleznotāi, visi ir dzejnieki, romanisti, visi ir speciālisti un influenceri – bet – ja to izaicinājumu pieņem un iztur – tad ir – es domāju …
Par medicīnu un veselību – aktrisei ir veicies – viņai tagad ir dignoze, bet ko darīt tiem, kuriem ir problēma, bet nav diagnoze un pat nenotiek ārstēšana?
Vai, piemēram, par pārstrādāšanos – manā ģimenē tas jau ir paaudzēs – darbaholisms. Mamma gāja uz darbu ar plauškarsoņiem. Kad es dzīvoju pie viņas un biju sākusi strādāt skolā, viņa man neļāva palikt mājās ar temperatūru, staigāju uz skolu slima, kamēr dabūju tos plašus plauškarsoņus un burtiski bija jācīnās ar mammu par tiesībām slimot.
Pati nepilnus divus gadus strādāju 12 stundas dienā, pie tam abi darbi bija ar jādara ar “galvu”, nevis rokām . Mani brīdināja , ka būs slikti ar veselību, tā arī bija, bet uz doto brīdi variantu nebija – man vajadzēja naudu un bija jāstrādā.
Tradīciju ir pārņēmis vecākais bērns – zvanu sestdienas vakarā , nē tagad nevarot runāt, vel pastrādāšot un tad , kad iešot mājās , tad man atzvanīšot
Jā, darbaholiķi esam daudzi – tas nu gan – bet vai tas ir labi – nezinu – drīzāk jau nē, nekā jā
Redzēju aktrisi pēdējā Kultūrdeva raidījumā. Un jutos nenormāli vīlusies. Nē – ne jau aktrisē, bet raidījumā.
Jau pati raidījuma ideja , jau pašos pirmsākumos ir nenormāli degradējoša – mums taču ir ikdienišķās kultūrziņas TV un radio, vai tiešām mēs – latviešu sabiedrība nebijām pelnījuši kādu nopietnāku – analītisku diskusiju raidījumu par kultūru? Ja reiz bija saaicināti 3 teātra cilvēki – vai tiešām nevarēja, nespēja, negribēja raisīt diskusiju starp viņiem? Mēs jau esam pieradināti, ka katrs pasludina savu patiesību un pat nemēģina ne otru uzklausīt, ne kopīgi spriest un lemt un tad ir tā, ka arī valsts un zemes lietas spriež un lemj ne jau paši latvieši.
Arī Ķuzule Skrastiņa runā tikai un vienīgi par savu kreklu, par savu mazo sāpi, bet neredz vai negrib, vai nespēj redzēt kopainu. Kas vispār notiek Latvijas teātru pasaulē – kāpēc krāšņus , košus rimeikveidīgus šovus padara par grand prix izrādēm? Kāpēc kritiķi nespēj formulēt savus lēmumus , spriedumus ? Tad nevajag apbalvot, ja nespēj pamatot kāpēc !
Vai Bjorka no Krievu tēatra – cepuri nost, ka spēj skaidri un gaiši pateikt kā viņi kā kreivu teātris jūtas Latvijas kultūras dzīvē. Pat nezinu, neesmu domājusi vai varu piekrist viņas viedoklim, bet fakts gan ir tāds, ka nenormāli pareizi , ka ja sāp – tad jākliedz un jārunā un jānoformulē, kas ir problēma un tad tā jārisina.
Tā vietā – jā – tādas sentimentālas pasaciņas uz svētkiem ….. jā arī pasakām ir sava loma, bet ja ir tikai pasakas … jā tad ir tā kā ir …
Komentāri (20)
Sskaisle 23.12.2019. 13.26
Neatceros precīzi, bet škiet, ka tas vēl bija šī gadu tūkstoša sākumā , kad Latvijas tv rādīja Viskonti Nāve Venēcijā.
Es šausminos par to, kādā gara nabadzībā aug jaunā un jaunākā paaudze
Tik daudzi šausminās, ka jaunatne laiku pavadot viedierīcēs, bet – ko gan citu viņiem darīt?
Kas būtu tā vērts , lai to apgūtu – klasika – kur tad tas ir ? Lasu piedāvājumus par kinolektorijiem – brīnos, kas to spēj samaksāt? Labi, es saprotu, ka lektoriem nav par velti jāstrādā – viņiem tas ir darbs, bet nu apžēlojieties – šitie simti miljardi , kas tiek tērēti kltūrai un bet kultūrizglītībai – piga – nulle, tukšītis, nekasnītis ….
Un tad ir tā, ka uzskrien uz skatuves pusplika vai labāk tomēr plika jaunule un visiem māksla – nē nu labi – Kairišs jau saka, ka augstai mākslai ne obligāti jaunas sievietes plikums , tur jebkāds var būt
Kad skatījos TV dzimtas koks par A.Upīti – pie sevis domāju – interesanti – cik ir cilvēku, kuri to ir izlasījuši un sevī atklājuši labas literatūras – vārda baudu ?
Un tad valsts maksā simtus miljonus jēlai un gļēvai literatūrai , kura tāda var būt, jo nav jau kas pieprasa kvalitāti – esam čekistu-komusnitu nodzīti līdz trulam aitu līmenim
2
Sskaisle > Sskaisle 23.12.2019. 13.27
https://www.punctummagazine.lv/2019/12/19/labs-gabals-ko-pirst/
Šie bija mierīgi un gaiši Prozas lasījumi. Maz pārsteigumu, ļoti retas vilšanās – iespējams, rīkotāju rūpīgi īstenotās autoru atlases dēļ. Īsais stāsts uzplaukst arī te, par ko liecina arī romānu fragmentu nelielais skaits – vai vismaz fragmentu pašpietiekamība. Latviešu proza joprojām gan šķiet tāda kā iekšupvērsta, nerunā par politiku, neuztver nopietni cilvēktiesību pārkāpumus, ekoloģijas problēmas, minoritātes un zemās algas. Raksta tā, it kā parīt varētu arī mirt, tāpēc jāpagūst radīt prozu mūžībai, jāieliek vairāk sevis. Bet tas nav slikti. Pavadot laiku šīgada lasījumos, galvenokārt var just vieglu melanholiju, var atcerēties par vecvecākiem un vecākiem, aizmirst par darbu un plānot ēdienkarti viesībām ar draugiem, kuri nereti jautā: vai tu tiešām biji uz visiem lasījumiem?
0
Sskaisle > Sskaisle 23.12.2019. 13.30
sarp citu – es vairs sen neeju uz šiem lasījumiem – nu nav , nu nav tur ko dzirdēt – un žēl, ka tā ….ļoti žēl
0
Sunflower 19.12.2019. 15.50
Jā, visas viņas ir skaistas un talantīgas, pie tā arī paliekam :)
1
Sskaisle > Sunflower 19.12.2019. 16.01
Nē, nepaliekam , mana BB ir vistalantīgākā un vissmukākā. Un tā kā Tu esi pozitīviste, Tev nav tiesību iebilst – lūk.
Es protams, nedzenu jokus ….
Lūk, domāju – kā tas ir – vai lomas veido aktrises , vai aktrises veido lomas?
Uzslēdzu netflixx marriage story ar skārletu johansoni – man ļoti nepatika – nekas man tur nepatika, nenoskatījos pat līdz pusei. Izslēdzu. Kā reiz nospriedu – Joahnsone par daudz samāksloti te spēlē, ne tā kā action filmās – dabiski viss sanāk.
Bāc – lasu kaut kur – ka lūk marriage story esot labākais johansones aktierdarbs. Ieslēdzu vēlreiz- mēģinu koncentrētties – nu nē – nu nevaru un viss – padevos – viss man nav jāsaprot galu galā
1
Sunflower > Sskaisle 19.12.2019. 16.24
Tas jau velk uz Orvelu – visi ir vienlīdzīgi, tikai daži ir vienlīdzīgāki par citiem :) Es domāju, katrai no mums ir tiesības uz savu viedokli un neviens viedoklis nav svarīgāks par otru :)
1
Sskaisle > Sunflower 19.12.2019. 16.36
man gribas padauzīties, bet ar šitādu Tavu nopietnību nekas nevar sanākt
1
Sunflower > Sskaisle 19.12.2019. 17.41
Man talantīgas aktrises skaistuma ideāls ir Fanija Ardāna. Lūk tā, dari ar to ko gribi :)
1
Sskaisle > Sunflower 19.12.2019. 18.45
Jā,protams. Bet patiesi- visas ir smukas. Bergmana aktrises, Godāra Anna Karina, mūsu Artmane Purva bridējā….
Kādreiz gribēju tā, katru ziemu noskatos visu savu kino klasikas zelta izlasi, bet nu nesanāk laika
1
Sunflower > Sskaisle 19.12.2019. 19.02
Tas ir interesanti, kāda ir Tava kino klasikas zelta izlase? Kaut kā nofiksēju paradoksu – manas mīļākās filmas ir tās, kur spēlē Merila Strīpa un Leonardo Di Kaprio un tai pat laikā viņi nav mani paši mīļākie aktieri, kas liecina par viņu augsto profesionalitāti. Man mīļākās filmas ir tās, kuras var skatīties n-tās reizes no jauna. Un vismīļākā ir Prāts un jūtīgums – ļoti subjektīvi un ļoti sentimentāli droši vien :)
2
Sskaisle > Sunflower 20.12.2019. 09.00
Gan jau, ka banāli bez gala, bet mana mīļākā filma tomēr ir Bergmaņa Zemeņu lauks. Reiz to skatoties es pusi filmas noraudāju. Esmu laumīga līdz kaulu smadzenēm par savu bērnību, par ģimeni. Tad tā vieta, kur profesors ierauga savu tēti un mammu – saulainā dienā pie ezera makšķerējam. Jau pieaugušā vecumā es pēkšņi sapratu, ka profesora dēls taču kā izspļauts mans tētis, ar visu to cilvēcisko attiecību smagumu.
Un tad bija tā,ka pirms gadiem 5 nonācu savā bērnības paradīzē – vectēva māju vietā, jo pati māja plēsto akmeņu dēļ bija nojaukta līdz pamatiem. Viss zied un zum un smaržo,aizaudzis, zāle līdz padusēm, bet mājas pamatu četrstūris kā nosēts ar sarkanām meža zemenītēm. Man bija tik ļoti kauns no mammas un visiem citiem, bet nespēju savaldīt ne puņķus, ne asaras. Nenormāli smeldzīgi skaisti.
Tā filma jāskatās vēl, bet esmu ievērojusi, ka ja to daru kopā ar kādu, nespēju koncentrēties, jūtos it kā man būtu jāslēpj savas jūtas.
Man Bergmana filmas visas kā viena ir arī ļoti jutekliskas – to arī izbaudu
0
Sskaisle > Sunflower 20.12.2019. 09.02
Kuri ir Tavi mīļākie aktieri? Un filmas?
1
Sunflower > Sskaisle 20.12.2019. 10.11
Gerijs Oldmens un Izabella Ipēra. Savukārt filmas tādas, kas liek kaut ko dziļi sajust un/vai nereti paradoksālā kārtā saprast, ka ne viss ir tāds, kā izskatās :)
2
Sskaisle > Sunflower 20.12.2019. 10.36
http://www.filmreference.com/Films-Or-Pi/La-Passion-de-Jeanne-D-Arc.html – lūk, šī filma – un katrise – Maria Falconetti -nevaru uzreiz atrast, bet es šo mēmo filmu skatījos tādā variantā, kur bija pievienota šodienas mūziķa – laikam amerikāņa – muzikālais pavadījums un tad, kad skatījos šo divi vienā – mūzika un filma – tad milzīgs emocionāls pārdzīvojums. Interesanti tas, ka interentā bija diskusija, kurā daudzi to mūzikas autoru nokritizēja zemāk par zāli – ka banāli, vulgāri utt.
Vēl kādreiz man patīk nospuguļot uz lielā ekrāna un uzlieku vēl fonā enigmas callas went away un tad – jā – tad man laime pirtiņā un tad es domāju – bet kāpēc – kas mani pievelk – kāpēc žanna viņas stāsts ….
0
Sskaisle > Sunflower 20.12.2019. 10.39
Par Oldmenu klusēju, pēc Tava ieteikuma vēlreiz skatījos filmu par Čērčilu. Sapratu, ka Tavas ietekmes rezultātā tā kā pārvērtēju viņa aktieriskumu, bet pati filma man negāja kopā ar maniem priekšstatiem par Čērčilu un …
Bet Ipēra jā, esmu centusies noskatīties visas viņas filmogrāfijā minētās filmas, bet laikam tomēr Klavierētāja ir mana favorīte.
0
Sskaisle 19.12.2019. 14.48
Toties man vismīļākā ir Baiba Broka. Būtu vīrietis – neliktos mierā, kamēr viņu apprecētu. Man pietiek ar viņu vienu. Protams , ka ģeniāli talantīga ir Guna Zariņa. Vispār – godīgi – visas jau viņas ir smukas un talantīgas un tomēr – Baiba Broka ir pārāka par visām – tas nu reiz ir cieti un nemainīgi.
0
Sunflower 19.12.2019. 13.05
Man katrā teātrī ir īpaši aktieri, kuru dēļ es turpinu apmeklēt teātri pēc tā, ka es ik pa laikam tīri fiziski nevaru tikt uz visām izrādēm, ko esmu iecerējus redzēt, pēc kaut kādām vilšanām, dīvainām vibrācijām vai pauzēm – kā nu kurā teātrī. Dailes teātrī viena no tādiem aktieriem ir Ilze Ķuzule – Skrastiņa :)
0
Sskaisle 19.12.2019. 12.09
vēl – negribu nevienu aizvainot, bet man tas sanāk pats no sevis – tā kā esmu nevainīga
es domāju , ka aktierim ir jābūt pirmkārt, personībai. Kad rādīja to filmu meistars un margarita – Oļegs Basilašvilli tēloja Volandu un pirmajā brīdī es domāju – fuj – kāpēc tik vecs – Volands taču bija jauns un lunkans , seksapīls un harismātisks , bet te saguris onkulis – un tad jau pirmās sēŗijas beigās es sapratu, ka tā jau ir loma, kur jaunība un skaistums neko nelīdzēs – ja no “iekšām” nebūs, tad nekā … Tāpēc visiem aktieriem es ar likumu liktu kļūt par personībām. Kā – droši vien, ka visādi var . Bet – tas milzīgs izaicinājums – šodien visi ir gleznotāi, visi ir dzejnieki, romanisti, visi ir speciālisti un influenceri – bet – ja to izaicinājumu pieņem un iztur – tad ir – es domāju …
0
Sskaisle 19.12.2019. 12.01
Par medicīnu un veselību – aktrisei ir veicies – viņai tagad ir dignoze, bet ko darīt tiem, kuriem ir problēma, bet nav diagnoze un pat nenotiek ārstēšana?
Vai, piemēram, par pārstrādāšanos – manā ģimenē tas jau ir paaudzēs – darbaholisms. Mamma gāja uz darbu ar plauškarsoņiem. Kad es dzīvoju pie viņas un biju sākusi strādāt skolā, viņa man neļāva palikt mājās ar temperatūru, staigāju uz skolu slima, kamēr dabūju tos plašus plauškarsoņus un burtiski bija jācīnās ar mammu par tiesībām slimot.
Pati nepilnus divus gadus strādāju 12 stundas dienā, pie tam abi darbi bija ar jādara ar “galvu”, nevis rokām . Mani brīdināja , ka būs slikti ar veselību, tā arī bija, bet uz doto brīdi variantu nebija – man vajadzēja naudu un bija jāstrādā.
Tradīciju ir pārņēmis vecākais bērns – zvanu sestdienas vakarā , nē tagad nevarot runāt, vel pastrādāšot un tad , kad iešot mājās , tad man atzvanīšot
Jā, darbaholiķi esam daudzi – tas nu gan – bet vai tas ir labi – nezinu – drīzāk jau nē, nekā jā
0
Sskaisle 19.12.2019. 11.49
Redzēju aktrisi pēdējā Kultūrdeva raidījumā. Un jutos nenormāli vīlusies. Nē – ne jau aktrisē, bet raidījumā.
Jau pati raidījuma ideja , jau pašos pirmsākumos ir nenormāli degradējoša – mums taču ir ikdienišķās kultūrziņas TV un radio, vai tiešām mēs – latviešu sabiedrība nebijām pelnījuši kādu nopietnāku – analītisku diskusiju raidījumu par kultūru? Ja reiz bija saaicināti 3 teātra cilvēki – vai tiešām nevarēja, nespēja, negribēja raisīt diskusiju starp viņiem? Mēs jau esam pieradināti, ka katrs pasludina savu patiesību un pat nemēģina ne otru uzklausīt, ne kopīgi spriest un lemt un tad ir tā, ka arī valsts un zemes lietas spriež un lemj ne jau paši latvieši.
Arī Ķuzule Skrastiņa runā tikai un vienīgi par savu kreklu, par savu mazo sāpi, bet neredz vai negrib, vai nespēj redzēt kopainu. Kas vispār notiek Latvijas teātru pasaulē – kāpēc krāšņus , košus rimeikveidīgus šovus padara par grand prix izrādēm? Kāpēc kritiķi nespēj formulēt savus lēmumus , spriedumus ? Tad nevajag apbalvot, ja nespēj pamatot kāpēc !
Vai Bjorka no Krievu tēatra – cepuri nost, ka spēj skaidri un gaiši pateikt kā viņi kā kreivu teātris jūtas Latvijas kultūras dzīvē. Pat nezinu, neesmu domājusi vai varu piekrist viņas viedoklim, bet fakts gan ir tāds, ka nenormāli pareizi , ka ja sāp – tad jākliedz un jārunā un jānoformulē, kas ir problēma un tad tā jārisina.
Tā vietā – jā – tādas sentimentālas pasaciņas uz svētkiem ….. jā arī pasakām ir sava loma, bet ja ir tikai pasakas … jā tad ir tā kā ir …
0