Dailes teātra aktieru oficiālā vēstule par situāciju teātrī

Arī sākšu ar atrunu, ka nezinu šī stāsta detaļas vai drīzāk priekšvēsturi, tāpēc sajūta ir kā vērot dramatiskas izrādes pēdējo cēlienu, ieprieks neredzot izrādi. Šajā gadījumā nezinot, vai šī publiskā kritika Dzilindžeram izskan pēc tam, kad kāds ir mēģinājis ar viņu runāt par sasāpējušām lietam, bet viņš nav reaģējis. Manuprāt, šai kritikai vispirms ir jāizskan sarunā ar pašu Dzilindžeru, dodot viņam iespēju atbildēt un skaidrot savu nostāju. Pieaicinot arī teātra direktoru, jo viņa pienākumi droši vien ir plašāki par apkures un elektrības jautājumiem. Par šādiem teātra misijas un tēla jautājumiem ir jārunā kopīgi un klātienē visām iesaistītajām pusēm. Citādi tas šķiet kā aizmuguriska biedru tiesa, par kuras lēmumu paziņo ar vēstuli.

un vispār – mani patiesi uztrauc tā privātā partnerība un latviešu sabiedrības impotence – pieņem to tā kā aitas vešanu uzpurēšanai

Tātad – jautājums – kur palika un kas īsti notiks ar modernās – t.i. laikmetīgās latviešu mākslas kolekciju, kuru melbārde laipni nodeva ABLV bankai ?
Kāpēc koncertzāle jau apsolīta oligarham šķēlem? – mums aitu baram – Puntulis pat pieklājības pēc nepajautāja

kad es klausos mediju ziņas es spriežu , ka nupat esam padomju okupācijas ziedu laiku līmenī –
pagājušajā gadā, kad vēža pacienti medijos publicēja šausmu stāstus, kā pēdejiem spēkiem ierodas uz apstarošanu – bet tur aparāts nestrādā , ministre čakša solīja, ka šogad būs. Nu šogad esot iepirkti par 6 milj – bet ell un indij – atkal nestrādā – bet viņķele amerikā bauda dzīvi

klau – nu kaut kas ir galīgi greizi – ņem kuru jomu gribi – visur ir posts un pasaule beigas – bērniem ēšanu nost – nav ko rīt un d ..st sprieda ministrijā –

eju pa Rīgu un domāju – man tikai tā liekas, vai tomēr šobrīd Rīgā krievu valoda ir nomācošākā daudzumā kā latviešu valoda.

Meli gan nu jau ir vairāk kā padomju okupācijas laikā – tad brežņevs meloja uzacis nekustinot – tagad ir tieši tas pats un vēl vairāk – tā kā tā kaut kā

Vai jautājuma būtība ir vēl dziļāka –
piemēram, vias šīs simtgades filmas – ja es nezinātu, kas ir Kārlis Zāle – es domātu, ka kaut kāds alkoholiķis, kurš pateicoties sakariem dabūjis gatavu pieminekli, kurš nu agad ir mūsu simbols – kur varama aiziet apraudāt un pieminēt TĒVZEMI UN BRĪVĪBU.

Vai par Kurtu Fridrihsonu – filma kā divas dāmas un vēl kāds jūtas par Fridrihsonu – kaut gan …. nu es izlasīju – Repšu Gndegas grāmatas par Fridrihsonu. Gan pašai interesēja, gan mana tante teica, ka Repši Fridrihsons esot izaudzinājis – bet – vai mēs kā sabiedrība nebijām, neesam pelnījuši tādus nopietnus savu ģēniju portretus?
Tagad visa tā klasiska dramatizēšana – ja nezini , ja neesi skatījies Pieša Pūt vējiņus un Leimaņa PURVA BRIDĒJU -nu neceri saprast, kas uz skatuves notiek – vai tas ir normāli? Es saku , ka nē – bet man ir tikai viena balss un man jāŗēķinās ar citiem.
Kur tad ir tās citu balsis?

No ķibilda kutūrdevā man jau nelabi, kā no nemīlama mācību priekšmeta skolā. Man nepatika matemātikas skolotājas – un tā ar ķiblida sprediķiem –

kā interesēs ir tas, ka mūs te tā kā tādu aitu baru trenkā pa aplokiem neko nepaskaidrojot

normālā , godīgā teātrī pagaidītu, ka cilvēks atbrauc no Indijas un tad visu darītu –

Es , protams, nezinu detaļas.
Piemēram ,
-vai ir bijis tā, ka teātrī vispirms visi aktieri uz sarunu ir aicinājuši pašu Džilindžeru.
-vai Džilindžers uz Indiju aizlaidās , uzzinot , ka aktieri buntojas, vai gluži otrādi – aktieri izmantoja situācija, ka Džilindžers aizlido uz Indiju un tad sāk kārtot lietas – kā mēdz teikt, kad rucnis Rīgā – peles sāk darboties.

Man kā skatītājai tas īstenībā būtu svarīgi,lai es saprastu, kas īsti notiek.

Ņemot manu pieredzi sazvērestības teoriju veidošanā , par ko es arvien b iežāk pārliecinos, ka tās pārvēršas par patiesību – tātad – balstoties uz savu personīgo pieredzi, es izsaku aizdomas, ka te notiek kaut kas ne visai tīrs un smuks.
Zvēru, ka Džilindžera izrādes nav manas mīļākās, bet – nu piemēram, maz skatītāju- Vai kāds ir padomājis , ka ja jau reiz latviešu skaits turpina samazināties – nomirst vairāk kā piedzimst, aizbrauc vairāk kā atbrauc- tad kā jūs aktieri to esiet iedomājušies – kur tie latviešu skatītāji radīsies?

Nu un tad par to , kas ir un kas nav māksla.
Debess – nu ir man žēl, ka īsi pirms izrādes es izmetu NT PŪT VĒJIŅI biļetes – nu būtu prasījusi atpakaļ naudu par haltūru – ja tā ir māksla , tad es esmu balerīna , bet es negribu būt balerīna.

Tātad – mēs cik tur simtus miljonus maksājam par mīļas viesuļiem sabiedriskajos medijos, katram poltiskajam ieliktenim bezdabrniekam pa desmit vai cik tur tūkstošiem neplp un valdēs – bet rezultātā ir čiks un nix .Es gribu , lai sabmedijos profesionāļi runātu un mums sabiedrībai skaidrotu – kas tad tagad DT notiek – čekistu paraugstunda kāda pasūtīšanā uz elli, vai godīga un drosmīga saruna par pārmaiņu nepieciešamību konkrētā teātrī.