Pēcvārds

Par to kā tiku vajāts esmu izdevis jau divas grāmatas. Lielie masu mediji gan kategoriski atteicās grāmatu fragmentus publicēt, pat neskatoties uz to, ka neesmu tajās nosaucis neviena vajātāja uzvārdu. Tikai portāls IrIr publicēja grāmatas “Gan jau rīts mūs atradīs” fragmentu par cenzūru. Šobrīd ir iecere uzrakstīt Latvijai unikālu grāmatu, kurā blakus manām atmiņām par vajāšanām būtu arī “otras puses” cilvēku stāsti. Čekas maisos esmu atradis apmēram 20 man labi personīgi labi pazīstamus cilvēkus. Tikai man nav nekādu tiesību ar viņiem sazināties un sākt iztaujāt. Visa informācija ko zinu ir stāsts par kādu skolotāju, kuru VDK darbinieki izsaukuši ārā no stundas un iztaujājuši par pretpadomju elementu skolotāju Priedīti. Plus neoficiāli iegūta informācija, ka esmu atrodams to cilvēku sarakstā, kurus VDK īpaši novēroja (tas ir vajāja).

“D. B. Kartotēka it kā ļauj norādīt, kuri ir tie «sliktie». Mēs visi pārējie esam «labie», mēs jau neko. Kaut kāda taisnība bija akadēmiķim Saharovam, kurš teica, ka ikviens cilvēks, kurš dzīvojis padomju sistēmā, ir līdzvainīgs. Varbūt ne pilnīgi visi, bet katrā ziņā vairums ar savu darbību uzturēja sistēmu.” – nepiekrītu. Nu man bija bezmaksas izglītība , bija visādas iespējas. Es vienmēr biju paēdusi, nekad necietu badu. Bet – viss bija mājās gatavots. Man lielākie svētki bija , kad atveda cīsiņus. Es vēl tagad šo bērnības traumu – cīsiņu neesamību mēdzu ārstēt tos nopērkot, nevienam nesakot un apēdot.
Manas abas dzimtas bija represētas – es uzaugu baigā nabadzībā , būtībā padvalsts mani izglītoja, jo mammai vienkārši nebija naudas . Jā es ilgi ticēju, ka nav dieva, jo Gagarins bija kosmosā un redzeja, ka nav – es biju tā nozombēta , bet vienā brīdī par to nākas aizdomāties un izdomāt un tad jau vienalga kāda sistēma – tu tici , kam tu izvelies vai spēj ticēt

Mana pārliecība ir, ka vainīgi ir visi tie, kuri sadarbojoties ar padavru guva no tā labumu – nu jā mēs bērni gājām uz vēlēšanām , jo tad bija bezmaksas svētku galdi un filmas rādīja – jā tādā ziņā guvu labumu, bet salīdzinot ar čekas stukačiem dzejniekiem – kuri tautai stāstīja vienu , bet paši darīja citu – manis apēstie bezmaksas svētku kārumi nu nav nodevība

“Vai ar kalpošanu čekai daļa no tautas zieda — radošā inteliģence jeb šodien mēs teiktu «kultūras cilvēki» — varēja «nopirkt» sev labākus darba apstākļus, lielākas iespējas?

Palasiet Imanta Lešinska grāmatu Starp divām pasaulēm — ar kādu garšu tur aprakstīts, kā dzejnieki viņam skrien šņabi pirkt un kā viņš, kājas sakrustojis, ar viņiem tērgā. Tur taču viss ir skaidri redzams, nekas vairāk arī nav jātēlo.” – PERFEKTI UN ŠODIEN NOTIEK TAS PATS – TIKAI CITA VARA UN CITI DZEJNIECIŅI

”D. B. Pēdējā laikā bieži uzsver, ka Latvijas kompartija vadīja čeku. Bet tā mēs radām jaunu mītu cilvēkiem, kuri nezina un nevar iedomāties, kā, kādā līmenī un veidā partija vadīja. LKP un VDK attiecības bija komplicētākas, un tās nedrīkst atraut no visas Padomju Savienības konteksta. LPSR VDK bija koprepublikāniska institūcija, tās lielā priekšniecība — PSRS VDK — bija Maskavā. Turklāt lielās, politiskās nostādnes deva politbirojs Maskavā.” – par šo būtu jāstāsta vēl un vel un vēlreiz

“Bonifācijs Daukšts. Diemžēl sabiedrībā vēl joprojām mājo pagājušu laiku bailes. Krievija ir tuvu, …” – šo situāciju es attiecinātu uz pašu augstako līmeni – piemēram , VID vad Cīrules nāvei tāpat vien neticu – ja es to salieku kopā ar to, ka tieši krievijas ”uzņemēji ” nenomaksā nodokļos miiljous, ja tieši viņiem izpārdodam stratēģiskus objektus pie lidostas – tad – jā ticu, ka Skripaļu gadījums un Hašogi gadījums ir biedējošs – bet visi pārējie … kā savulaik teica vdk še johansons – paši skrēja uz stūra māju izkalpoties – tā kā nevajag

”Patlaban ir redzams, cik nevajadzīgs bijis šis noilgums, gadiem nepublicējot VDK dokumentus.”- tas bija redzams uzreiz – nezinu, patiešām nezinu, kuri ir tie varoņi, kuri turpināja cīnīties par čekas maisu atvēršanu, pēc visiem šiem daudzajiem gadiem, kad tas neizdevās.
Ja ne čekistu varas turpināšanās Latvijā – mēs visi – ieskaitot visus diskusijas dalībniekus , dzīvotu laimīgākā Latvijā.

“…. pēc iespējas attālināt konkrētu cilvēku vārdu publiskošanu…..” – es ticu šai versijai. Tikko lasīju, ka ldz magoņa tiesāšana ir atkal atlikta

nu nomirs čekas zvērību un čekas stukaču vainas liecinieki – nu kas liecinās? Un vai čekas klātesamība visru – kaut vai svaigais gadījums ar russia today LTV – sabiedriskajā medijā – vairāk nedestabilizē situāciju ?

Vai valstīs, kurās čekas maisus atvēra – kādu stukaču vai čekistu nomočīja?

“…no parādības vispārinājuma skatpunkta viss paliek spēkā — sabiedrības, nācijas, kolektīvās pašapziņas masveida kapitulācija naidīgas ideoloģijas priekšā.” – PIEKRĪTU PAR 101% čekas maisu laicīga neatvēršana un tagad stukaču vainas noliegšana ir latviešu nācijas kapitulācija kremļa priekšā

“Turklāt 1991.—1992. gadā to sadalīja starp vairākām institūcijām, pārkāpjot arhivistikas provenances principu, ka visiem vienas iestādes dokumentiem jāglabājas vienkopus.” – kas pieņēma lēmumu tā rīkoties? Kāpēc netiek sauktas konkrētas personas?

”Dokumenti ir autentiski, un to saturs nav apšaubāms.” – punkts, āmen! Tas kas mani šausmina – ka šie čekas maisu cilvēki savu vainu noliedz, protams, es arī liegtos , nemūžam un neparko neatzītos , bet – es apzinātos grēku un vairs nelīstu publikas priekšā. Šausmina tā čekas maisu cilvēku nekaunība – it kā nekas nebūtu bijis – un stāsta atkal un klāsta un māca sabiedrību dzīvot – tas ir tas , kas ļauj saprast kāpēc un kā esam savu valsti noveduši līdz tai bezcerībai , kurā šobrīd esam – un tā nav tikai štukaču vaina – tā ir arī pērkamā žurnālistika ! Āmen!

“….nav paši mēģinājuši iesūdzēt tiesā čekas virsniekus, kuri par viņiem uzrakstījuši kartītes? ” – viena lieta – suns zin, ko ēdis, otra lieta – bija taču lustrum filma, un tur tika pateikts – ka čekas virsnieku liecības ir pērkamas un trešā lieta – mūsu tiesu sistēma ….