Brūces, kurās jāber sāls

vēl – nevaru nosaukt uzreiz konkrētus vārdus – vienkārši neatceros – bet tas tiešām ir unikāli – apbrīnojami, ka ir tik daudzi vācbaltieši , kuri runā skaistā, pareizā latviešu valodā – man tādos brīžos slapjas acis paliek

vēl – kas ir skumji – vakardien AKuratera muzejā bija lekcija par vācbaltieti PŠīmanu – atnācu uz darbu agrāk, lai tiktu uz to lekciju – nu bet tā salikās darbi, ka netiku – škrobojos ne pa jokam, bet nu ko tas dod – neko – kā zāģēt ūdeni, vai sist pa gaisu

bet tik ļoti forši būtu , ja to lekciju vismaz jūtjūbī ieliktu , lai mēs varam izglītoties, lai mēs varam zināt savu vēsturi

“Jūsu romānu galvenie varoņi ir aristokrāti, brīvi cilvēki. Ne bagāti, bet brīvi. Taču pirms dažiem gadsimtiem vairums lietuviešu, tāpat kā latviešu, bija dzimtcilvēki. Kāpēc izvēlējāties rakstīt par brīviem cilvēkiem?
Es negribēju attēlot lielāko sabiedrības daļu. Pavērtēju, kāds bija literārais naratīvs pēdējā gadsimta laikā kopš nacionālās atmodas 19. gadsimta vidū. Pamatvēstījums bija skaidrs — mēs esam zemnieku tauta.”

šitā vieta ir ļoti vērtīga, ja par to spriestu latviešu vēsturnieki Latvijas vēstures kontekstā

lūk, esmu salīdzinoši daudz lasījusi , varbūt pareizi teikt – centusies izzināt vācbaltu mantojumu Latvijā un man ir tik daudz pārdomu par to
nu katra muiža kādā paaudzē bija dzimtā vieta kādam latviešu kultūras cilvēkam – vai tas neredzīgais indriķis, vai blaumansi vai

piemēram , gleznotājs Kārlis Hūns

vai nu labi – Jaunpils kungi deva naudu un lielu naudu ne jau tikai baznīcai , bet divām skolām pagastā , nerunājot nemaz par ieguldījumu zemkopības attīstībā un savu dižciltīgo asiņu piešpricēšanu zemnieku dzimtās ….

vai dieniņi cik loti ļoti interesanti un vērtīgi būtu, ja mēs – latviešu sabiedrība par šīm lietām runātu – strīdētos utt

žēl, ka Nagle neuzdeva jautājumu vai Lietuvas kultūrfonds, vai vispār Lietuvas valsts maksā par Silva rerum mārketingu un tulkošanu –

tas ir būtu vērtīgi – salīdzināt – dižpārdokļus Latvijā un Lietuvā

“No dialogiem atteicos, lai romāni būtu kā vēstījums, kas no vecvecākiem tiek nodots nākamajām paaudzēm” – lūk, romāns bez sarunām, bez “dzīvas ” valodas man bija smacējošs, kā noslēgtā telpā bez gaismas – es izlasīju tikai divas romāna sērijas grāmatas – pirmo ar interesi, otrā man bija jau garlaicīga un līdz ar to trešo un ceturto nemeklēju un nemeklēšu.

Otra lieta, kas man nepatika – ka visas tās emocijas un izjūtas bija tādas ļoti uzkrītoši ar 21.gs. bagātas, izglītotas dāmas uzskatu mērci aizdarītas. Tas, ko pati rakstniece saka intervijā – ka tādi sīkumi sabojā intelektuālo baudu, nokauj ticamību.
Tādas banālas standartsituācijas, kas jau lasītas un redzētas gleznās kino utt. Nebija tā svaiguma un vienreizejības sajūta, tā pēcgarša ….

“Padomju laikā attēlot nežēlīgo izturēšanos pret dzimtcilvēkiem bija nerakstīts likums. Taču patiesība ir tāda, ka 17. un 18. gadsimtā dažādu sabiedrisko slāņu savstarpējās attiecības kļuva mazāk saspringtas. Lietuviešu zeme bija tikai daļēji apdzīvota, līdz ar to cilvēkresursi tika augstu novērtēti. Neviens saprātīgs zemes īpašnieks negribēja dzimtļaudis nostrādināt līdz nāvei. Bija pārāk ieinteresēti, lai viņiem būtu produktīvs darbaspēks. Bet krievu vēsturnieki ar šiem faktiem manipulēja. Saskaņā ar padomju propagandas materiāliem visa pamatā bija šķiru cīņa.”

nu ne visai piekrītu – sliecos apgalvot, ka daudz kas bija atkarīgs no konkrēta muižnieka, konkrētas muižas – piemēram, Pakrojes muižā – tepat pie Latvijas robežas ir vesela telpa , kur mocīja cilvēkus – es tur negāju – pareizāk sakot – piegāju un bija jāsāk raudāt un gāju prom

Jaunpilī ir raganu pagrabs – nu ja skaistās latviešu raganas , kas pretojās svētajiem vācu kungiem kļuva par raganām – tā kā ….

vai piemēram, lasīju grāmatu par Liepupes muižu – tur kungs mīlējis sievu karietē vizināt, bet – par zirgiem jūdzis jaunās smukās latviešu meitas – viens kalpu puisis redzēdams, kā par viņa iemīļoto ņirgājas – protestējis – gājis glābt no pazemojuma savu iemīļoto , kungs par tādu nekaunību ņēmis un puisi nodūris

vai visas tās liecības, kā zemniekus tirgoja un iemainīja pret suņiem un zirgiem , kā lopus – nerēķinoties ar viņiem kā cilvēkiem

nu gan jau , ka padomju ideologiem tā bija debess manna – tā vācu kungu nežēlība, bet nu gluži bez pamata tomēr nebija – nevajag krist otrā grāvī un to noliegt

“Manus darbus ir rūpīgi pārbaudījuši gan poļu, gan lietuviešu vēsturnieki. Atceros, kāds poļu vēsturnieks jautāja, kāpēc zārks romānā ir no bērza, nevis ozolkoka? Atbildēju — tāpēc, ka toreiz zārkus taisīja no bērza. Un nācās vien atzīt, ka man ir taisnība. Poļu vēsturniece Malgožata Bolkovska ir sarakstījusi brīnišķīgus pētījumus par sieviešu klosteriem 17. un 18. gadsimtā.” –
pirmā atšķirība no latviešu pārslapvētajiem tā sauktajiem vēsturiskajiem romāniem. Pat ziznātniskaiss konsultants – visādi citādi ļoti mīlīgais un tomēr – pat zin.konsultans Zvaigzen nebija un nav un nemaz negrasās kļūt par vēsturnieku – bet redz – konsultēja –
laikam jau bija un ir saldi pateikt – kas gan vēsture par zinātni – mēs paši visu zinam labāk

redz – lietuviete citādi domā – es teiktu – pareizāk domā