Patiesība ir puķupodā

nezinu …. te nu es mīņājos neziņā …
savlaik man ieteica Silto zemi kā labu jaunās autores darbu – es izlasīju un man nepatika – nu pilnīgi un galīgi nepatika nekas, ne valoda , ne stāsts nekas – bet – es pretī daudz nerunāju, nestrīdējos, jo tā nebija mana pasaule – man nebija ar ko sevi identificēt ne tēlos, ne vietās, ne stāstos
visi vēlākie IŽ darbi man tieši tāpat ir palikuši nesaprotami, neizprotami – it kā mēs dzīvojam uz vienas Zemes, pat vienā valstī un pat vienā pilsētā un iespējams pat vienā rajonā vai vismaz Daugavas pusē un tomēr …. viņas vārdi pret mani kā ūdens pret taukainu pīles spalvu ….man nav pie kā pieķerties …