Stāstu glabātāja

vēl

šorīt beidzu lasīt Lancmaņa grāmatu – Dievinātā Doroteja . Tā ir mana sapņu grāmata. Un tas ir manas dzīves prieks un baudījums, ka varēju to nopirkt un varēšu to vārda tiešā nozīmē baudīt vēl un vēl.

Par to grāmatu noteikti noteikti vajadzētu rakstīt. Kāpēc Latvijā tik ļoti tiek ignorēts vācbaltu kultūras mantojums? Es esmu sajūsmā par Gaiļu pāra akciju Vāgnerzāles un vispār Vāgnera mantojuma aktualizēšanai Latvijā, bet – mums taču ir tik neiedomājama bagātība – vācbaltu mantojums.

Mans viens rads reiz mani mašīnā veda pa Kurzemes ceļiem un es kā zvērināta jūsmiņtante sāku pogot par muižām – par muižu centriem ar milzu kokiem un namiem kā tādām kultūras salām Latvijas lauku ainavās. Un tas rads ļoti kategoriski paziņoja, ka ja būtu viņa teikšana – viņš visas šīs vācu kundzības paliekas noškūrētu no zemes virsas ar visiem kokiem un kapiem …

Zvēru – tas nav mans asinsrads, ieprecējies mūsu dzimtā …. un es klusi pie sevis noskaitīju lūgšanu, kaut tādiem mežoņiem kā viņš nekad nekad Latvijā nebūtu teikšana

Vai labāki ir šodienas kungi ? Vakrdien gāju gar htl Roma – iznāk smalks austrumnieciska izskata kungs, pieiet pie lepnas mašīnas un tā nokremšļojās un nospļāvās, ka man vel tagad drebuļi noskrien to atceroties …. man bija blūze ar pliku muguru un reāli bija sajūta, ka man kaut kas tiks uzspļauts ….

tā kā – jā – joki mazi , protams ….

Intervija ļoti sasaucas ar šobrīd LNMM skatāmo Imanta Tillera izstādi un filmu un vispār var teikt – jūliju kā I.T. mēnesi Latvijā. Izlasīju I.T. izstādes katalogu ar viņa un viņa darbu apskatnieku esejām.

Man palika tāda pēcgarša, ka par daudz ir žēlošanās. Nu nebija ne ASV, ne Austrālijā tāda nabadzība un tāds beztiesiskums kā padLatvijā. Bet …. nezinu, kā lai to pasaka. Tā sarežģīti. Tā manis šeit jau vairākkārt piesauktā atminu pētniece Aleida Asmane apgalvo, ka katra nākamā paaudze tautas kolektīvo traumu – noziegumu – pārdzīvo vairāk kā tā paaudze, kura pati to izcieta.

Katrā ziņā – manuprāt, ir ļoti ļoti svarīgi šo grāmatu izlasīt , jo īpaši jaunajai paaudzei. Es ļoti ļoti ceru , ka šīs autores grāmata nebūs pasīva žēlošanās, vaimanāšana, metaforu kruzuļu pīšana un vēstures būtības slīcināšana literārās izteiksmes stilā.

Mums vairāk kā ēst vajag gudrus un talantīgus literātus.