..gramatisku jēdzienu un abstraktas mācības pārmērība ir grēks (Dziļleja, 1920)

ne gluži par tēmu un tomēr …
es tā arī nesapratu – piemēram, Olga Pētersone, vai S.Moreino – kas tieši nepatīk šai reformā?
Par ko tas lielais aizvainojums un tie nekaunīgie prastie draudi ar Krieviju un Putinu , kas nedara godu jau tā godu zaudējušajai krievu inteliģencei.

Man labi zināms cilvēks strādā vienā no Rīgas mazākumtautības vidusskolām, kuras pilnībā !!!!!! – tiek fnansētas par valsts naudu. Un lūk , šajā skolā direktore pedagogu sapulcē esot pateikusi, ka šī ir pēdējā pedgoģiskā sēde krievu valodā. Ka viņai esot vecāku iesniegumi, ar lūgumiem bērniem mācīt latviešu valodu. Ka problēma šai skolā esot skolotāji, kuri visu mūžu dzīvojuši Latvijā un visu mūžu uzskatījuši par apvainojumu un pazemojumu, ka jārunā latviski.

Kāpēc LTV 1 žurnālisti neprot uzdot konkrētus jautājumus?

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/06.04.2018-kultursoks-dzejnieki-un-atdzejotaji-par-un-pret-skolu-valodas-re.id127663/

Klausījos kādu raidījumu, un tur skolēniem uzdeva jautājumu – kā latviešu valodā ir krīze?
Un kāda meitene atbildēja – tas ir tas drausmīgais vārds “dizņibele”.
Un tas, tātad, ir pareizi – atteikties no visā pasaulē pieņemtiem apzīmējumiem, kas tikai bagātina latviešu valodu, un ieviest nez kādu desmit VVC funkcionāru izdomātus jaunvārdus, kas galīgi neder, vismaz, manuprāt?

nezinu, kas šobrīd īsti notiek skolās, bet – kad mans jaunākais bērns mācījās – tā situācija bija šausmīgi bēdīga, jo -eksāmenā , piemēram, uzdevums veidot dialogu, bet mans bērns saka, ka tādā veidā viņi nekad klasē neesot strādājuši. Skolotāja vispār – es domāju latviešu val, un lit, skolotaja – darbu ir organizējusi tā, ka tiek tikai lasīts, rakstīts, vai viņi klausās , ko saka skolotāja. Klasē ir 31 skolēns – tur ir stingri jādomā, kā organizēt stundu darbu, lai apgūtu programmu – iegūtu
zināšanas un vienlaicīgi attīstītu prasmes un iemaņas. Svēti pārliecinātaa es mu , ka šai ziņā iet kā pa celmiem un neviens šo procesu nekontrolē

Kādreiz bija obligāti izlasāmā literatūra, tagad tikai ieteicamā. Kāpēc? Kā var apgūt mākslu to nezinot? Kā var spriest par mūziku , ja to neklausās, par gleznu , ja to neredz – nepēta, bet par grāmatu – ja to nelasa?

Ierēdņi, protams, tikai sēz kabinetos viens otram uz galvas un centīgi gremo Eiropas naudu, kamēr tālāk par tukšiem saukļiem tikuši nav , jo dzīvē viss ir citādāk

Paldies redakcjai par iespēju uzzināt Sorosa fonda DOTS rīkotā festivāla LAMPA runātājas Sanitas Lazdiņas viedokli.
https://www.festivalslampa.lv/lv/speaker/845

Pētot Latvijas brīvvalsts valodas programmas, tur arī gramatika ir saistīta ar reālo dzīvi. Protams, gramatiku mācījās. Pilnīgi skaidrs, ka pamatskolā nav jāizmācās filoloģijas studenta minimums, bet gramatikas pamatsistēma ir jāpārzina atbilstoši vecumam. Valodas sistēmas, gramatikas apguve arī ir veids, kā iemācīties loģiski domāt, sakārtot sistēmā valodas parādības, tādējādi veicinot domāšanas prasmju attīstību.
Pirmais, kas darāms, ir jāpārskata, kas no teorētiskā kursa ir pamatskolā ņemams ārā, bet to nevar darīt mehāniski un triecientempā – tā var pēkšņi pazaudēt ko svarīgu. Tādēļ šim procesam jābūt izpētes pamatā. Izsvērt, ko no pamatskolas kursa izņemt.
Mūsdienās taču neviens dzimto valodu nemācās kā likumu atbildēšanu. Tas vienmēr saistīts ar teikumu/tekstu, ar prasmi lietot zināšanas praktiski.
Sākotnēji lingvokumunikatīvā pieeja iebrauca citā grāvī – tā iestūrēja komunikatīvajā staignājā, nepievēršot uzmanību gramatiskajai pusei. rezultātā 12. klases eksāmena kārtotāji 45% gadījumu raksta ar 18 un vairāk kļūdām, jo nesaņem nevienu punktu. Vēl 90. gadu sākumā skolu varēja beigt, ja domrakstā nebija vairāk par 8 ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdām.
Ja mēs cienām latviešu valodu, tad tā ir jāmāca un jāmācās sabalansēti. Nevar prasmes izveidot bez zināšanām. Ar vienu komunikāciju vien nekas nesanāks; lai mašīna brauktu, nepietiek ar skaistu virsbūvi, tai vajag arī riteņus pieskrūvēt un degvielu ieliet.
Visā latviešu valodas mācību satura attīstības gaitā ir bijusi nerimtīga runāšana par to, ka atvieglojams skolas mācību saturs. Par to runā gan pirms okupācijas, gan tās laikā, bet tāda atvieglināšana tā arī īsti nenotiek. Par šādu procesu var runāt Kolužas un Megi grāmatā pamatskolai, kur vairs nav vārdu savienojumu sintakses.
Ļoti laba mācību grāmata ir “Zvaigznes” izdevums “Valodas labirinti”, kur ir veiksmīgi sabalansēta gan lingvistiskā pieeja, gan komunikatīvā.

Ir kļūme Āboliņa teiktā interpretējumā. To viņš saka jau okupācijas laikā. Te ir pilnais citējums.
Žurnāla „Latvijas Skola” 1940. gada 7. numurā publicēts skolotāja Jāņa Āboliņa viedoklis, kā būtu mācāma latviešu valoda jaunajā Padomju Latvijas skolā: „Latviešu valodas gramatika ir pārakmeņojusies. Ne uztvert un stiprināt valodas un gramatikas dzīvo sakaru ir gramatikas stundu mērķis, bet programmu izpildīt. Gramatikas sastingšanas process sācies, nostiprinoties negatīvajai domai, ka skolas gramatika ir izveidota, citiem vārdiem, uzvarot uzskatam, ka gramatika ir tamlīdzīgs standarta objekts, kādi bija pūtēju orķestri. Pamatskolu stundu plānos gramatika figurē kā mācības priekšmets, un skolnieki mācās gramatiku speciāli. [..] Ķīnas mūris sargāja mūs arī no Padomju Savienības paidagoģiskās literatūras, tādēļ krievu kolēģu uzskati gramatikas jautājumos man sveši. Mātes valodas stundām taču ir tikai viens temats un viens saturs – mūsu valodas kultūra. Tas ir latviešu valodas stundu mērķis. Viss cits ir tikai līdzekļi šī mērķa sasniegšanai. Mums nav bijis drosmes salauzt gramatikas tradīciju jūgu, mums allaž aptrūcis gribas – meklēt mātes valodas problēmai pamat- un vidusskolā lietderīgu atrisinājumu, tāpēc ka latviešu valodas stundām nav bijis mērķa – formēt dzīvu latviešu valodu.” (Āboliņš 1940, 741–742)