Akcijas preces kā lielveikalu manipulācijas instruments

vēl viens aspekts – “ātrbojīgā produkta” kvalitāte. Cik reizes nav bijis, ka burtiski jāvandās pa mandarīnu/banānu/ābolu utt. kasti, lai izlasītu KAUT CIK vēl lietojamu augli. Un cena ir tā pati parastā, ne jau kāds nocenotais plaukts. Jo īpaši tas sakāms par RIMI, kuram vispār nav nocenoto preču plaukta, kurā “godprātīgs tirgotājs” parasti ievieto preci, kurai tuvojas realizācijas termiņš.
Un es nevēlos dzirdēt tādu argumentu kā “nepatīk – nepērc”. Johaidī, es eju uz veikalu, lai nopirktu preci, un sagaidu, ka tās cena ATBILST kvalitātei. Mani neinteresē, ka veikalam nav izdevies realizēt preci paredzētajā laikā vai ka veikals ir iegrābies ar bojātu preci. Veikalam šīs problēmas ir jārisina ar cenu politiku, nevis jānoliek pircēji dilemmas priekšā – vai tiešām man tas sū… tik ļoti vajadzīgs, lai es par to maksātu kā par kvalitatīvu produktu. Es esmu bijusi šādas dilemmas priekšā, un jūs?

Sabiedrības daļai, kas vēlēšanās regulāri balso par partijām, kuras atbalsta valsts nozadzējus (piemēram, ZZS), var iesmērēt arī nēģus ar akcijas cenu 25,99 eiro/kg.

Protams, krāpšanās ar akcijām ir stingri jāierobežo, bet preču nodošana atpakaļ pēc pircēja iegribas, arī nav pieļaujama, jo tā, iznesot no veikala, ir zaudējusi savu vērtību. Lai atgrieztu preci pārdevējam ir jābūt pamatojumam, īpaši postpadumjā valstī, kur ievērojamai sabiedrības daļai joprojām ir padumjie tikumi. Viens mans paziņa lepojās, kā divas reizes pēc mēneša valkāšanas, atdevis veikalam atpakaļ kurpes ar izdomātu defektu. Politiķi mums nav par matu labāki:
https://www.pietiek.com/raksti/miljonars_aseradens_pakampis_sev_aifonu_par_nodoklu_maksataju_naudu

un vēl. Par iespēju atdot nopirkto preci veikalā atpakaļ. LV tā ir nebeidzama cīņa, kaut kādu defektu pierādīšana, utt., tiek darīts viss, lai pircējam šo procesu apgrūtinātu. Turpretī, piem., Šveice, jau uz pirkšanas čeka uzdrukā datumu, līdz kuram preci var atdot atpakaļ BEZ PROBLĒMĀM. Es kā pircējs, ESMU TIESĪGS PĀRDOMĀT un visi tirgotāji to akceptē, jo to garantē likumdošana. Es drīkstu bez pamatojuma aiznest uz veikalu atpakaļ apģērbu, apavus, sadzīves priekšmetus un saņemt savu naudu, jo, varbūt, citā veikalā ieraudzīju labāku piedāvājumu vai vienkārši mājās izlēmu šo tomēr nepirkt. Pašam ir gadījies nest atpakaļ pat izsaiņotu (sabojāts iepakojums!) preci, konkrēti DVD, jo tulkotais nosaukums bija maldinošs, saturs neatbilda meklētajam, un tā tika pieņemta (nevis apmainīta, bet atdota nauda!), aci nemirkšķinot.

“neļausim sevi muļķot! …pretējā gadījumā viņiem nav pamata sākt darbības”

Cik naivi. Par šo problēmu PTAC zina jau pietiekoši sen, lai gadījumā, ja gribētu, varētu rīkoties. Negrib. Tieši tāpat kā likumdevējs, – abi klanās lielveikalu mafijai.

Risinājumi šīm problēmām ir izgudroti jau vismaz 20 gadus un sekmīgi ieviesti valstīs, kuras saprot, ka tirgotāji ir nekas vairāk kā neko neražojošs starpnieks, to peļņas kāre ir jāierobežo un tendence krāpties – jākontrolē. Konkrēti, Vācijas likumdošana nosaka, ka PIRMS kādai precei piedāvāt samazinātu(!) akcijas cenu, tirgotājam JĀSPĒJ PIERĀDĪT, ka konkretā prece ar veco, pirmsakcijas, cenu ir tirgota VISMAZ vienu mēnesi. Tas tiek kontrolēts un nekādas manipulācijas nav iespējamas.
Diemžēl, LV PTAC vadība šo iestādi jau no paša sākuma veidoja kā butaforiju, kuslu, ierēdniecisku kantorīti, kas nav spējīgs ne domāt, ne analizēt, ne pārņemt pozitīvo praksi no attīstītajām valstīm, kur nu vēl rīkoties. Tad nu esam tur, kur esam, – uzturam kārtējo birokrātu baru, kas savas funkcijas atļaujas neveikt.