Kā organizēt zinātni, nevainojot valsti

Kāda vēl zinātne, ja vajag radīt ierēdņu vietas Vienotības radiem, draugiem, teņisa un peņisa partņeriem un amatu tās sugasmāsai, čekas viķirānei, PLL biedrenei, Karinai Pētersonei?

T.T.” Zinātnieku veikumu apliecina starptautiskas publikācijas, rezultātu praktiskā izmantošana un vēl kāds netverams, apgaismots pienesums kultūrā un sabiedrībā.”
======================================================================================
Nauda iztērēta, rezultāts kaut kāds “netverams”? Asprātīgi, priecē zinātnieku humora augstais līmenis, taču, kā mēdza izteikties Domburs, jautājums “Kas notiek Latvijā?”, joprojām aktuāls.
Švaki ar tām zināšanām un zināšanu praktisko pielietošanu:
«Vairāki NAP2020 rādītāji nav izpildīti, piemēram, izglītības, veselības un konkurētspējas jomās. Pieci gadi ir pagājuši un rezultātu nav,» pauž Rimšēvičs.
Ekspertiem nav vienprātības par Nacionālā attīstības plāna efektivitāti.
(Leta, 2017.gada 27.oktobris)

T.T:”…..mēs arvien vairāk jūtam un gribam likt lietā savu pētījumu rezultātus šīs valsts izaugsmei. (..)
Ja daļu no maza institūta principiem – produktivitāti, samaksu, komandas garu, starptautisko sadarbību, administratīvo atbalstu, konkurētspēju, atvērtību – varētu attiecināt uz visu zinātnes organismu Latvijā, tas uzlabotu zinātnes situāciju un devumu…”
======================================================================================
Jūtam, gribam, varētu attiecināt, taču, ak, vai – šis valsts valstiskuma pamatos tāda ideja, kas nebūt neveicina cēlo nodomu īstenošanu dzīvē:
” Šobrīd mūsu „projektu” varētu izteikt vienkāršā formulā: „grābj, kas var!” Harijs Tumans:
Par valsts identitāti un par ciklopiem valstī.

T.T.:”Kā organizēt zinātni, nevainojot valsti.”
=====================================================================================
Kā organizēt valsti, nevainojot zinātni.
Jānis Stradiņš:Latvijas Zinātņu akadēmijas veidošanās
“……1945. gada 4. novembrī tika saņemta PSRS valdības atļauja dibināt Latvijas PSR ZA un 1946.gada 7.februārī ar Viļa Lāča parakstītu Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu tika dibināta šī zinātņu akadēmija un iecelti tās pirmie 13 īstenie locekļi (tas ir J. Endzelīna radīts termins) un 5 korespondētājlocekļi. Nosaukšu īstenos locekļus: profesori valodnieks Jānis Endzelīns, ģeogrāfs Matvejs Kadeks, mežzinātnieks Arvīds Kalniņš, mikrobiologs un veterinārmediķis Augusts Kirhenšteins, arhitekts Arturs Krūmiņš, lauksaimniecības zinātnieks Paulis Lejiņš, purvu pētnieks Pēteris Nomals, agroķīmiķis Jānis Peive, mediķis Pauls Stradiņš, bioķīmiķis Aleksandrs Šmits, arhitekts Ernests Štālbergs, rakstnieks un literatūrzinātnieks Andrejs Upīts, nomenklatūras darbinieks un filozofs Pēteris Valeskalns. Vairums nosaukto bija ievērojami, autoritatīvi zinātnieki, astoņi – pirmskara LU profesori (ja pieskaita jaunievēlēto LVU profesoru Andreju Upīti, tad pat 9) un tikai četri – iebraucēji no PSRS. Tikai 5 bija kompartijas biedri, pārējie – bezpartejiski, arī pirmais prezidents P. Lejiņš. Divi akadēmiķi bija pirmskara RLB ZK biedri (J. Endzelīns un P. Nomals). Izņemot J. Endzelīnu un P. Valeskalnu, humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvju nebija. Protams, daudzi Padomju Latvijas zinātnieki palika ārpus akadēmiķu rindām, arī ZA idejas pirmautors, Pauls Dāle, taču jaundibināmajos institūtos tie drīkstēja strādāt, jo gaisotne ZA visumā bija daudz liberālāka nekā LVU.” Zinātnes Vēstnesis – 2016.g. 22.februāris.