Radošā plūsma, kas mūs visus saista

Komentāri (3)

rinķī apkārt 10.10.2017. 22.22

Tā ir ar to mūsdienu garīgumu. Izpratne ir par to, ka pasaule, kurā dzīvojam, pati no sevis rasties nevarēja, bet atzīt to, ka pasauli radījis konkrēts Dievs ir neērti. Tad nu “garīgi” ir jāfilozofē par Lielā Radītāja tēla pūsto dvašu, kura tad mūs visus kopā nes radošā plūsmā uz kaut kurieni. Bilde kā impresionista gleznā. Ja pieej tai klāt rokas stiepiena attālumā – nekā saprast nevar. Punktiņi tikai. Ja atkāpies – punktiņi sāk kārtoties bildē, bet tas jau ir tik tālu, ka bilde vairs pašu tieši neskar :)

Atbildēt

Sskaisle 10.10.2017. 17.09

piedod Svētā Debess – bet šito es vērtēju kā bakstīšanos ar dakšām pa mākoņiem

Šorīt klausījos tādu – https://www.youtube.com/watch?v=-VUmtCLePL8

Par to, ka esam no Siriusa un sadomājos parsavu mirušo māsīcu, par izzagto un iznīcināto Latviju, par pašas u manu mīļo mirstīgumu un tad vēl paklausījos – šito –
https://www.youtube.com/watch?v=P3ulheTtDeo

un tad …. baigākās skumjas mani nospiež

Atbildēt

vitalisvita > Dusma 10.10.2017. 22.52

“piedod Svētā Debess – bet šito es vērtēju kā bakstīšanos ar dakšām pa mākoņiem”
———
Nu ļoti jau trāpīgs salīdzinājums un par to plusiņš no manis!
Bet ja nolaižamies no tiem mākoņiem uz zemes, tad tāds “globāls, pasaules līmeņa pārpratums”, par kuru sūdzās raksta autors, vairs nerodas un mūsu kultūra, kurā mums esot – “jāpatērē iepriekš veidotais, tā vietā, lai paši nodarbotos ar radošumu” – vairs mums lieka un traucējoša nešķiet, bet gan ir mūsu ekoloģijas procesa radīta vērtība, kurā tad arī mums sava “radošuma” artava ir jāieguda, tā jāpilnveido un jāturpina.

Tā vien šķiet, ka rakstam ir tāda kā kosmopolītiska “piegarša”, kas liek mums vilkt svītru pāri visam vecajam un sākt visu radīt no jauna…he he!
Bet tā jau nu gluži tas pieļaujams tā kā nebūtu…., jo tik “radošā plūsmā” varam aizpeldēt arī mēs paši ar visu savu valodu un kultūru!
Tā grābstīties “ar dakšām pa mākoņiem” ir bīstami.

Atbildēt

Komentāri nav iespējoti šim rakstam