Ar skatu uz ezeru

Malači – lai veicas!

Bet es par citu. Nesen biju ārzemēs un mani draugu draugi uzaicināja mani ciemos. Lauku māja, kas dzimtas īpašumā bijusi jau pārsimts gadus. Pirmajā brīdī man acis apžilba no tīrības, kārtības un no tāda vecā un jaunā gaišuma un harmonijas. Pēc dabas esmu žagata un visi tie sudrabi vai trauki – man likās, ka to lietu skaistumu es ieelpoju. Bet protams, ka visu jau notieca tā ģimene – viņu inteliģence , izturēšanās utt. Dārzā ēdam turpat viņu upītē ķertus vēžus, dzērām vīnu , runājāmies un dziedājām …

Bērnam saku – kad paviesojos tādās mājās – tad jūtos plika un nabaga un nožēlojama. Bērns man saka – mamma – tev kauns nav. Indijā tikai 16 % sieviešu ir iespēja lietot sanitārās paketes, bet tu žēlojies, ka esi nabaga.

Sajutos dziļi vainīga Indijas sieviešu priekšā un domāju par visu, kas man ir – ziniet – kā tai teicienā – the best things on the world are not the things un likās , ka nomierinājos, bet … tad atbraucu mājās un tā nabadzība , Debess, tā nabadzība – kaut vai piecūkotā kāpņutelpa, kārtējie jaunie kaimiņi bez labrīt un labvakar un neizvestie atkritumi.

Bet mēs taču 25 gadus esam neatkarīgi – kā tad tā , ka nekur daudz tālāk par padlaiku postu neesam tikuši …