Miris komponists Pēteris Plakidis

Burtiski pirms pāris mēnešiem baznīcā klausījos aizgājēja jaunākās dziesmas kamerkorim. Brīnišķīgi!
Viens no maniem mīļākajiem klasiskās mūzikas komponistiem.
Lai vieglas smiltis un vislielākā līdzjūtība tuviniekiem

Ziniet, ko! Tas nav Avo Perts vai Pēteris Vasks, kur nu vēl Marģeris Zariņš!

Bildē ļoti līdzīgs fotografam Borisam Koļesņikovam.

Lai komponistam vieglas smiltis!

Patiešām kauns lasīt kā daži ļaudis savas privātās samazgasun personīgos piedzīvojumus pat šādās reizēs nespēj neizgāst.

Līdzjūtība komponista piederīgajiem. Un arī mums, kas padomju laikā aktīvi sekojām visām mākslas un mūzikas dzīves norisēm. Toreiz tā bija vienīgā iespēja izrauties no drūmās ikdienas, nojausma par kādu savādāku, gaišāku pasauli. Visiem, kuri atcerās tos laikus, arī Plakidis ir viena no skaistās jaunības apgarotām personībām. Skumji, ka aiziet viens pēc otra…

Līdzjūtība! Bet, tomēr! Trauma no bērnības un jaunības, kad LPSR radiofons spēlēja tikai Pēteri Paklīdi un nekādu normālu mūziku. Kaut kā, riebās pats vārdu salikums – Pēteris Plakidis, kas nozīmēja nežēlīgu čigāšanu un ļurināšanu pa klavierēm, kas dziļi riebās. Atlika gaidīt kad Būsim pazīstami kaut ko uzspēlēs…