Rosina Latvijā izveidot 16 apriņķus, turpinot reģionālo reformu

Atkārtoju vēreiz- “saniedzamībai” būtu jābūt galvenajam kritērijam.

Ja Daugava pa vidu – neapvienot. Ja tai apvidū tilts tai pāri – apvienot.

Ja no punkta X centrā Y var nokļ;ut tikai ar diviem sabiedriskajiem transportiem- neapvienot.

Ja no punkta X centrā Y ērti var nokļūt pa dzelzceļu – apvienot.

Vēsturiski izveidojies šāds sasniedzamības punkts ir bijis un ir bijušai padomju rajona centrs.

Arī mentāli. Mūsu galvās tas joprojām ir centrs. Un tos rajonus jau ar kādreiz izveidoja ar zināmu loģiku, nebija tā kā CK tos taisīja, lai sariebtu.. Tos izveidoja mūsu pašu funkcionāri. Tā kā, es teiktu, to vajadzētu ņemt par pamatu. Taisīt lielākus nez vai vajag. Nez vai vajadzētu no Rēzeknes stundu braukt uz Daugavpili, lai risinātu Latgales reģionam deleģētās lietas. Nez vai vajadzētu braukt limbažniekam un viņa kaimiņam braukt uz Rīgu risināt zemju robežstrīdu Vidzemes pārvaldības orgānos Rīgā..

Un vēl struktūrvienības lielums īstenībā ir ļoti atkarīgs no tā, cik lietas var nokārtot attālināti, cik ne. “Papīrus”, maksājumus jau daudzi māk nokārtot no mājām internetā, tur attālums nav svarīgs, bet policists, dakteris attālināti nepalīdzēs.

Lauki izmirst un laikam šīs reformas ir Latvijas depopulācijas neizbēgamās sekas. Jācer, ka mēs nenonāksim līdz Rungaiņa ieteiktajam risinājumam.

Nav taču svarīgi, kāds būs rezultāts. Galvenais – ir redzams, ka VARA ministrija “strādā”.

Nav ko satraukties parunās un nomierināsies, tuvojas vienas vēlēšanas, pēc tam, lai neatslābtu, drīz būs nākošās. Pašvaldības, kas izveidojušās par valstīm valstī ar savu milzīgo ierēdņu armiju nepieļaus nekādu samazinājumu.

Trakākais, ka kopš 1993 g tik pētīja un vētīja līdz 2009 g apstiprināja Dombrovska valdības variantu, un tagad nepagāja ne 8 g. kā atkal atgriežamies pie muldēšanas, bet gala rezultātā to pašu 1993 g. reģionālās reformas variantu vien jāpieņem.

taisot “Zalāna” reformu, jau sanāca pušieris ar “novadiem”. sadalot Latviju zalāna novados, vairs nebija skaidrības, kā dēvēt Kurzemi, Vidzemi, Latgali…

tagad šo kļūdu labos un nelaimīgos novadus pārdēvēs par apriņķiem, lai par novadiem beidzot varētu saukt Kurzemi, Vidzemi…

Visādi citādi diez vai kas būtiski mainīsies – es domāju no iedzīvotāju skatu punkta. Ne slimnīca kļūs pieejamāka (gan jau būs vien jābrauc uz Rīgu, kā to sola čakša), ne skola tuvāka (slēdza un slēgs), ne ceļi gludāki, ne administratīvais slogs mazāks (kā pacelsies bezdarba rādītāji, ja likvidēs visādu līmeņu un lielumu pašvaldību struktūras – tas tač neprāts!).

labi vēl, ka izdomāja nosaukt par apriņķiem, ne guberņām.

Piekrītu nomale, naudas un ietekmes sfēru pārdale kāda interesēs, un vēl, pats par sevi, naudas “apgūšana” kārtējai bezjēdzīgajai reformai.

Bija jāpaliek pie padomju rajonu varianta, kas ir visloģiskākais un ierastākais.

Un, saprotams, Latvijā pēc katras “reformas” birokrātu skaits tikai palioelinās.

Nu bet, Saeimai un valdībai jau kāda darbība jāimitē, lai cilvēkiem būtu ko runāt, un tie nedomātu par tiešām reālām problēmām, kuras neviens no tiem, kam par to būtu jādomā, vispār “neredz”.

Cēsu apriņķis vispār tāds neizprotams – Cēsis mazāk kā 30 km no Valmieras. Tur savējie pie varas?

Pagaidām šī reforma izskatās pēc ietekmes sfēru pārdales.

Apsvērumiem un ieviešanai būtu jābūt pragmatiskiem. Piemēram, pašvaldību pakalpojumu sasniedzamība. Tagadējie novadi bieži vien ir izveidoti tā, ka kārtojot lietas no viena bijušā pagasta jābrauc uz otru bijušo pagastu. Pie kam jābrauc caur reģiona centru. Tas nožimē, ka pat labāk būtu, ja pakalpojumi būtu saniedzami reģionu centrā. Val līdzīgi, kā skolniekiem, jānodrosīna taransports, kaut rezi nedēļā. Protams, jānodrošina elektroniska saziņa utt. Tāpat policists. Tas ir viensuz novadu, prakstiski nesasniedzams, ja atrodas otrā novada galā…

Dakteri, gimenes ārsts. Tam ar būtu jābūt sasniedzamam.

Manuprāt, te nav svarīgs teritorijas lielums, te ir savrīgi cik lielā teritorijā var nodrošināt pakalpojumu sasniedzamību..

Manuprāt ir vai nu jāpaliek pie 26 novadiem kādi bija padomju laikos un kur izveidojās salīdzinoši spēcīgi un galvenais viegli sasniedzami centri, vai arī uzreiz jāveido pamatīgi novadi: Kurzeme ar centru Kuldīgā, Zemgale ar centru Jelgavā, Vidzeme – Valmiera, Latgale – Rēzekne un Rīga. Piedāvātajos 16 novados īsti neredzu pamatojumu. Kādēļ piemēram Siguldas un Cēsu apriņķi atsevišķi, ja centri atrodas tuvu viens otram? Kas tas par Ventspils apriņķis? Vai cilvēki no Kaltenes brauks cauri pusvalstij uz Ventspili? Un kā vispār šāds Ventspils apriņķis var nodrošināt autoru sludināto vienmērīgo valsts attīstību zinot ventiņu niķi zagt? Ventspilij vispār jābūt atsevišķi – lai zog viens otram un ar to arī dalās!