Skolotāja Ieva Pastore: Atzīmes neveido personību

nu stiprai personībai (gēni un ģimene) tāda atzīmju likšana bijusi nebijusi, bet švaku bērnu gan sačakarē, un izcilas atzīmes nenozīmē, ka tāpēc tas būs kalvītis, tikai vieni kreņķi

Katram indivīdam ir svarīgs novērtējums, un atzīmes ir šī novērtējuma reprezentācija. Personību veido zināšanas, atzīmes ir zināšanu novērtējums. Lai arī raksta virsraksts ir par atzīmēm, es izlobīju citu domu- skolas dotās zināšanas ir daļa no visām zināšanām, bieži vien tās nav vajadzīgās, un nekad nav vienīgās. Citiem vārdiem – skola ne vienmēr “trāpa” tur, kur vajadzīgs.Te netieši izriet arī doma- māci vai nemāci, personība izveidosies vienalga. Atkal aplami. Skolas zināšanas ir mugurkauls visam, tās nav vienīgās, bet ir pamats.

Manuprāt, raksts ir neloģisks.

PS. Noskatījos kārtējo Bojāra raidījumu par skolu. Šoreiz par izglītību no sešu gadu vecuma un par izglītības satura maiņu- uz kompetencēm bāzētu izglītību. Tas bija kas briesmīgs. Ministrijas tantuki bārstīja pareizas frāzes, zīmēja saulainās tāles, bet nevarēja konkrēti atbildēt ne uz vienu jautājumu. Tagad saprotu, kāpēc izglītības sistēma ir tādā krīzē. Lai vadītu nozari, vajag konkrētas darbības, nevis frāžu bārstīšanu.

Cik zinu, Vācijā atzīmēm ir ļoti liela nozīme. Man mazdēls nošūpojās, un gandrīz atzīmju dēļ netika ģimnāzijā, pēdējā brīdī saņēmās. Kolēģe gatavojas studijām Nīderlandē, jo atzīmju slieksnis par zemuVācijas augstskolām, bet kolēģa meita studē Rīgā medicīnu šī paša iemesla dēļ.

Jebkurš sakarīgs skolotājs, liekot atzīmi, vērtē ne tikai atbilstību formālajiem kritērijiem, bet arī ieinteresētību un attieksmi.

Es, piemēram, savulaik jutos “apvainots”, ka man matemātikas un ķīmijas skolotāji regulāri (un dažkārt arī fizikas skolotājs) lika divniekus tur, kur klasesbiedriem būtu bijuši vismaz trijnieki vai pat četrinieki.

Mani skolotāji zināja, ka es trijnieku varu dabūt nemācoties, tāpēc viņu prasības pret mani bija augstākas, bet pret dažiem maniem klasesbiedriem — attiecīgi zemākas.

Neviens neliedz attiecīgi vērtēt arī tagad desmit ballu sistēmā. Ministrijas darbinieki tāpat nespēj pēc būtības visus skolniekus ne apskatīt, ne izvērtēt un paļaujas (vai ir spiesti paļauties) uz skolotājiem.

———-

Skolotāja Ieva Pastore: Atzīmes neveido personību.

=======================================================================================

Kas jāveido, to skolotāji Ventspilī labi zina, vai ne?

http://1.bp.blogspot.com/-oPA0s1HrXFE/UN7Xb03FxQI/AAAAAAAAB68/fyNNTc3Hx5c/s1600/To-Have-or-to-Be-Fromm-Erich-9780826409126.jpg

———– Ieva Pastore:”…Manā rīcībā katru diennakti ir divdesmit četras stundas, kuras es varu pārdot.”

========================================================================================

Patērētāju sabiedrībai vajag patērētājus, nevis personības. Sociālisms ir beidzies, tagad vajag audzināt patērētājus (Homo Consumens), lai būtu kam pārdot, – lai patērēšanas temps pieaugtu, pieaugtu, pieaugtu.

Raiņa “Zelta zirga” dzīves filosofijas vietā jāapgūst Volstrītas “Zelta teļa” biznesa pamati:

“Latviešu kultūrā Raiņa luga “Zelta zirgs” ir simboliska un svarīga tajā ieliktā vēstījuma dēļ. To gribu [D.Beitnere] salīdzināt ar kādu norvēģu pasaku.

Ieskatīsimies vēlreiz, kāds stāsts ir Raiņa lugā. Melnais princis saprot, ka Saulcerītes atmodināšanai ir vajadzīgs gredzens, tas ir Antiņa pirkstā. Vai Antiņš kāvās, cīnījās? Nē, viņš ļāva nocirst sev pirkstu! (..)Beigu beigās Saulcerīte pati atbrīvojas un atrod savu varoni ar nocirsto pirkstu. Bet norvēģu pasakā varonis Holmers, pats ierodas uz atlases konkursu pilī, izdzer vīna kausu, iemet tajā gredzenu un parāda: Es tevi, princese, atbrīvoju! Es tevi precēšu!

Lūk, šis akcents mums pietrūkst.”

DAGMĀRA BEITNERE-LAGALLA, kultūrsocioloģe.

http://www.nationofchange.org/news/wp-content/uploads/2015/12/the_wall_street_ny-1524129.jpg

http://www.lvportals.lv/visi/viedokli/243717-valsts-nacija-nelauj-nocirst-sev-pirkstu/

Katrs to var izlasīt, somi, kuriem izglītības sistēma skaitās labākā pasaulē, vidusskolā nolēmuši pāriet uz sistēmu, kur vispār nebūšot atsevišķi priekšmeti, bet tēmas.

Un apmācīs to, kas vajadzīgs dzīvei, nevis eksāmenam, piemēram, būšot tāds kurss, kā “ES”, un līdzīgi., kur tiks runāts par visu, kas skar šo tēmu.

Bez tam, katrai skolai un skolotājiem tiks dota liela patstāvība, ko un kā mācīt, valsts uzdos tikai vispārīgu uzstādījumu, kam jābūt galarezultātā.

Birokrātijas loma, kas Latvijā nevis palīdz, bet traucē, un izmaksā milzīgi dārgi, tikšot samazināta līdz minimumam.

Protams, jāskatās, kā būs, bet, domājams, ka somi zina, ko dara, un viss viņiem izdosies, kā vienmēr.

Jo skolotājs tur tiek stādīts daudz augstāk, kā birokrāts, uz to ir milzīgs konkurss un labs atalgojums, un tā ir radikāla atšķirība no Latvijas.

Latvijā, protams, viss ir otrādi.

Pazīstu kādu bijušo matemātikas skolotāju Aizputē, kas sagatavojusi bērnus olimpiādēm, utt., kurās viņi ieguvuši labas vietas, ir spīdeklis un fanātiķe savā profesijā, tagad viņa pensijā, it kā jau varētu strādāt, bet, kā viņa saka, viņai neturot nervi un viņa vairs nespējot noskatīties uz tām muļķībām, kas nākot no IM birokrātiem, jo tas esot kaut kas prātam neaptverams.

te var iepaziities ar slavenaa padomju pedagoga greeksuudzi, izlasot to var saprast kaadu ļaunumu viņš nodariijis ieviesot peezderesaa savu pedagoģijas metodi, sevišķi jau personīibas radiišanaa

http://pedagogs.lv/156/

Atzīme ir izdarītā vērtējums, un tam vienmēr ir nozīme, tāpat kā jebkuram izdarītajam darbam kvalitāte tiek vērtēta. Skolā iemāca tikai pamatlietas, kuras ir jāzina un kuru apgūšana IR jāvērtē.

Cita lieta – ka tas nav vienīgais pēc kā jāvērtē cilvēks. Varbūt atzīmes liekot ir jāvērtē arī citas lietas – tā pati ieinteresētība, gribēšana utt.

Bet atzīmes IR jāliek un tām IR nozīme, jo tās ir attiecīgā izdarītā darba novērtējums. Un cilvēkam ir jāpierod pie novērtēšanas jau no mazām dienām, jo dzīvē tiek vērtēts jebkas, ko cilvēks dara. Un prasme kaut ko izdarīt norāda arī cilvēkam virzienu, kurā doties, un dod iespēju pacelties augstāk pa sabiedrības hierarhijas kāpnēm.

Jāatmet vienreiz ir tā doma, ka cilvēki ir vienādi un cilvēkiem vienādi pienākas, ka vērtēt nav korekti. Tā nav, nekad nav bijis un nebūs. Un ja atvirzās prom no cilvēka darbu novērtējuma, tad nozīmi iegūst citu lietu novērtēšana (jo tukša vieta nepaliek), un tad nozīmīgāki kļūst vērtējumi – cik tev ir nauda, kas tev ir mugurā, kādos žurnālos esi parādījies, ar ko tiecies un guli utt.

Jāatgriežas beidzot ir pie tā, ka galvenā noīme ir izdarītā vērtējumam, un skolniekiem tās ir mācības. Protams, kā jau teicu, pareizi ir jānosaka, kuras lietas un pēc kādas skalas ir vērtējamas, un kādi kritēriji jāņem vērā, bet vērtēšanai jābūt obligāti, un jau no mazām dienām.

Savādāk mūsdienu izglītība arvien vairāk tuvojas šim absurdan kā zemāk video, un rezultātā veidojas situācija, ka lielākas iespējas tikt tālāk ir nevis gudrākam un protošākam, bet nekaunīgākam vai pielīst spējīgākam. Protams, nekaunībai un pielīšanai vienmēr bijusi loma, bet nekad vēl nav proporcionāki tik maza loma bijusi zināšanām, gudrībai un padarītā darba kvalitātei.