Vairākumam «budžetnieku» algas netiek līdzi amatpersonu algu pieaugumam

nu bet looooģiski. Tautas kalpi jo īpaši rūpējas, lai algu pielikumi būtu sabalansēti ar budžetu. Vidējās algas tautas kalpu acīm tīkamā veidā kāpj uz augšu, taču nodokļu ieņēmumos tas neatstāj tik redzamu korelāciju, tāpēc rūpējoties tikai un vienīgi par budžeta līdzsvarotību un, galvenais, valsts pārvaldē strādājošo konkurētspēju, algu pielikums pienākas tikai pašiem.

Ko tie mediķi, slimnieki, skolotāji, pensionāri, utt., var bļaut, it kā nezinātu, kam šai valstī prioritāte, ja mums birokrātijai atvēlē tikpat daudz no IKP, cik igauņiem medicīnai, un otrādi, manuprāt, proritātes acīmredzamas.

Muļķuzeme ir Alises aizspogulija, par kādu taisnīgumu šie lohi tur pīkst, laikam pārāk stulbi, ka vēl nesaprot, kādā valstī dzīvo, un kam šī valsts radīta, un stulbeņiem ( kas, īstenībā, ir tikai “balasts, kas valsti apgrūtina”, kā izteicās kāds “tautas kalps”) nekāds algas pielikums nepienākas!

Premjers sacīja… ka ar laiku sistēmiska pieeja no valsts budžeta maksāto algu lieluma aprēķināšanai būs ne tikai amatpersonām.

A Veidenbaums sacīja tā:

Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,

Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,

Par tiesnešiem. cienīti blēži sēž

Un “godīgi” ādu nost citiem plēš,

Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus:

“Tik pacieties, debesīs labāki būs!”

Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,

Viens otram iz mutes tie kumosu rauj,

Un priecīgs ikkatris, kad vēders tam pilns,

Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts.

Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:

“Cik praktiska tauta, tai cerību daudz!”

Jā, cerību gan. Bet nosirmos laiks,

Vēl redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,

Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,

Vēl ļaudis pēc debesu valstības slāps,

Zem kājām varmākas taisnību mīs,

Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,

Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals

Un vaimanās paši, kad salks tie un sals.

Redziet,cik dažādi var pateikt vienu un to pašu domu.