Informācijas tehnoloģijas – draugs vai drauds?

Piekrītu, jo labais un ļaunais vairāk ir filozofiski jēdzieni.

Bet jautājums ir par attīstības ātrumu un mūsu (cilvēku) ieradumu maiņu, kas tehnoloģijām ir daudz ātrāk, ka mums- cilvēkiem.

Attiecībā uz bērniem- jo mazāk laiž pie datora, jo labāk. Spēlēšanās ar koka klucīšiem viņus attīstīs daudz labāk, ka pie spēlēšanaš pie datora… bet datorā viss ir daudz košāks, tāpēc pie mazie pie ekrāna līpj kā mušas…

Kādreiz bija šausmas par grāmatām. Bija bērni jāattur no lasīšanas ar bateriju zem segas. Un bija jāskatās, lai nelasa lubenes vai citu mazvērtīgo literatūru, žurnālus. Tad nāca kino, bija jākontrolē, ko un kur skatās. Tad nāca televīzija. Bērni bija jāattur no liekas sēdēšanas pie televizora, jādzen laikus gulēt. Nu ir Internets, mobilais internets.

Jebkura tehnoloģija, jebkurš informācijas iegūšanas kanāls pats par sevi nav ne labs ne slikts. Tāds vienkārši ir. Cita lieta ,kā bērns tiek orientēts to izmantot. Un te nu vecākiem ir jāmāk organizēt, jāvada, jāorientē, jāiesaka, jākritizē. Ja bērns to dara pats, bez vecāk vadības, protams, ka var viss kas būt, tāpat kā agrāk bija, lasot “ne to” literatūru, vai skatoties “ne to” kanālu. Un, lai nu kā mēs gribam vainot tehnoloģijas, viss, kā vienmēr, ir atkarīgs no ģimenes. Aizliegt lietot Internetu bērnam tikai nozīmē šo augli padarīt saldāku, tāpēc svarīgāk ir šo procesu nevis aizliegt, bet vadīt, neuzbāzīgi, bet vadīt. Tas nav vienkārši, vairuma gadījumu pieaugušie to nemāk…

Tehnoloģijas nav ne labas, ne ļaunas. Tās ir.

Senie romieši izkaptis, ar kurām pļāva labību, stiprināja arī pie kaujas ratiem.

Mūsdienās datorus un internetu var izmantot, lai izglītotos, bet var arī izšķiest laiku trulās izklaidēs.