Virtuālās realitātes bīstamās sekas

7

Komentāri (7)

lauma48 14.08.2014. 12.04

Raksts lasās kā 90. gadu beigu “Vecāki pret Doom/Repu/Dungeons and Dragons”. Redzams, ka autorei ir ļoti aptuvenas zināšanas par digitālo eskeipismu, ja tiek runāts par nelabo biznesmeņu portālu “secondlife”.

Kura tad ir tā “reālā dzīve”, no kuras jaunieši izvēlas bēgt? Kāpēc no tās bēg? Vai problēma ir raksturīga tikai jauniešiem, vai arī atkarības ir Latvijas sabiedrībai raksturīga tendence kopumā?

Diemžēl, rakstā pārāk daudz kas garāmejot apgramstīts. Psihoterapeites profesionālās zināšanas ļauj veikt dziļāku un interesantāku ieskatu, bet šoreiz iespēja palaista garām.

+3
-2
Atbildēt

0

dro 14.08.2014. 11.39

Labs brīdinājums portāla viesiem. Citreiz var nosēdēt dienu pie klavieres un kāds sausais atlikums?:)

+3
-1
Atbildēt

1

    ilmisimo > dro 14.08.2014. 19.28

    pie klavieres gan!

    Bet- vēl neviens te neko nav pateicis par Gitļera lomu Virtuālās realitātes bīstamībā!

    Kā tad tā???

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

Kristīne 14.08.2014. 10.40

Daži komentāri:

“Šajā dokumentā ir informācija, ka jau 2012.gadā dators un internets mājās bija vairāk nekā 90 procentiem ģimenēm ar bērniem. Var izdarīt secinājumu, ka deviņiem no desmit ir iespēja lietot internetu neierobežoti.”

===

Liekas, ka šāds apgalvojums ir pārsteidzīgs. Bērniem ģimenēs ir pietiekami daudz ierobežojumu, kādreiz tie attiecās uz TV un grāmatām (aizliegums lasīt naktīs gulēšanas vietā), tagad tie tiek attiecināti uz internetu un datorspēlēm.

==

“būtu brīnišķīgi, ja tikpat laika tiktu veltīts arī sportiskām un intelektuālām aktivitātēm”

===

Ja par sportu varētu piekrist (izņemot dažādus kinect un wii sportiskus izstrādājumus), tad teikt, ka datorspēles nav “intelektuālas aktivitātes” gluži nebūtu korekti, praktiski visas (pat visdrūmākie “šūteri”) paredz šādu tādu stratēģiju vai taktiku, un ir pietiekami daudz spēļu, kas tam ir veltītas, ir vēl dažas uzmanības lietas, kas tādā veidā tiek uztrennētas, piem., spēja vienlaicīgi sekot 7-10 objektiem u. tml.

==

“astoņiem cilvēkiem Amerikas Savienotajās Valstīs internetu jau lieto kā atkarīgais, kas var liecināt par nopietnām komunikācijas problēmām ārpus virtuālās vides. Manuprāt, tur arī slēpjas atkarības bīstamās sekas – atrautība no reālās dzīves”

==

Šeit tomēr būtu svarīgi vispirms noskaidrot to, kas ir pirmais – vista vai ola. Ja runa ir par pusaudžiem – viena no lietām, kas raksturo daudzus pusaudžus ir “komunikācijas” / saziņas grūtības.

==

“Noteikti būs kāds, kurš teiks, ka tā ir pašu atkarīgo izvēle, kā dzīvot, taču ir gadījumi, kad aizskaroši anonīmi komentāri sociālajos tīklos var būt cēlonis pašnāvībai.”

==

1. Noteikti nevajag visu jaukt vienā putrā – sociālos tīklus, kur ļautiņi cenšas nodarboties ar iepriekš minēto “komunikācijas problēmu” risināšanu un datorspēles, šie jautājumi ir atšķirīgi.

2. Ļautiņu pašnāvības ir problēma, un neadekvāta reakcija uz kaut kādiem komentāriem vai pārlieka popularitātes iegūšana ar kaut ko nebūt ne slavējamu var kalpot par “pēdējo pilienu” (trigger), lai cilvēks par to izšķirtos, bet, jautājums ir, vai tas ir galvenais iemesls. Piem., Latvijā, pašnāvību skaits droši vien nekādi nebūs korelējams ar interneta un sociālo tīklu lietošanas paradumiem, bet to pastāv diezgan noteikta korelācija ar ekonomiskiem apstākļiem, sk. pēdējo 5 gadu statistiku.

==

“ir pēdējais laiks uz terminu “atkarība” sākt raudzīties citādi – no XXI gadsimta perspektīvas”

==

Piekrītu. Derētu beigt visam, kas intuitīvi neliekas līdz galam pieņemams, piekarināt kādu “modīgu” birku, lai, slēpjoties aiz daudznozīmīgiem terminiem, mazāk nodarbotos ar patiesiem, ar cēloņsakarību noskaidrošanu saistītiem pētījumiem.

+5
-1
Atbildēt

0

Ieva 14.08.2014. 10.38

Pareizs raksts. Tikai – tikai akmens tiek mests “atbildīgo iestāžu” virzienā, nenosaucot tās vārdā. Līdz ar to rakstam ir tādas plikas moralizēšana garša- “slikti darīt nav labi, katram pašam ir par to jārūpējas”.

Paštīksmiņi tikai liecina, ka jaunatnes egoisms ir tikai pieaudzis. Sociālo tīklu pirmsākumos savas bildes ievietošana likās drusku nekorekta, toties tagad praktiski ir tikai tādas: “es pie baseina”, “es Turcijā”, “es burziņā”, “es ar kaķi”, “es ar bērnu”. Tad seko divu veidu ad-hominem tipa komentāri: “kāda Tu tur skaista”- ja autors ir identificējies; vai “nu gan iztaisījusies kā kaza”, ja autors ir anonīms.

Domāju, ka šobrīd savu individualitāti demonstrē tie jaunieši, kas paštīksmiņus neliek, vai vispār ignorē sociālos tīklus. Ir, ir arī tādi.

Savukārt, par atkarību- katrai paaudzei ir bijusi kāda sfēra, ko var saukt par atkarību. Visi ir izauguši. Vājākie atkarībās sapinās iepriekš, sapinas tagad, un sapīsies nākotnē, tik atkarība būs cita, stiprākie tiek tām pāri. Vai no tā būtu jātaisa traģēdija?

+4
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam