Foto: koru olimpiādes lielkoncertā jūtama pasaules elpa

Lai gan esmu kormūzikas, varētu pat teikt, fanātiķe, gribu iemest nedaudz darvas. Lielkoncertā “pasaules elpa” bija tāds sīks gaisa malks lielajā un nomācošajā latviešu dziesmu jūrā.

Šis pasākums ir skaidrs apliecinājums tam, ka “kas par daudz, tas par skādi”. Pavisam nesen mums bija Dziesmu svētki. Tīri svaigā atmiņā. Uz šo koncertu gāju tāpēc, ka cerēju tur sajust izslavēto “pasaules elpu”. Nekā. Viss tas pats vecais – standarta uznāciens, standarta repertuārs. Man kā latvietei, kas šoreiz negāja uz pasākumu gremdēties pagātnes mantojumā, bija garlaicīgi. Mēģināju iedomāties sevi “ārzemnieka ādā” – ar kādām emocijām viņš klausītos žēlabainu dziesmu, kurai nezina vārdus, nezina kontekstu, nezina ar to saistītās asociācijas. Domāju, ka neko viņš (ārzemnieks/viesis) no tā neuzņēma. Dzirdēju aiz muguras kādu pāri sarunājamies “Baltijas dziesmu bloka” laikā – “kas viņiem [t.i., mums skatītājiem] ir, ka viņi pie katras dziesmas ceļas kājās?” Nu, kā lai gan viņi var iedomāties par to, ka kopš neatminamiem laikiem šīs dziesmas dziedātas kājās stāvot un jau ir kļuvis par automātisku refleksu. Bet arī man tas likās kaitinoši. Es atnācu uz “pasaules elpu”. Es atnācu redzēt kaut ko citu, kas tikai FORMAS ziņā būtu līdzīgs mūsu tradīcijai, ne SATURĀ.

Svaigu elpu tiešām deva tikai Ešenvalds ar savu bezgala skaisto dziesmu un tie pāris “pasaules” skaņdarbi. Elpas bija pamaz.