Vai sociālās mājas ir vajadzīgas?

Lai takš sociālās mājas ce un atjauno, kur dzīve daudz lētāka – mazpilsētās. Kāda jēga turēt sabiedrības ekonomikai labumu neradošus cilvēkus valsts galvaspilsētā. Laukos vismazbūs vairāk darba vietu mazpilsētās, lai šos sociālos atbalstītu un nodrošinātu. Tas būs arī daudz lētāk.

Sociālo māju būvniecība jāvērtē ne tikai autora pieminētās problemātikas kontekstā, bet arī citos ne mazāk savrīgos aspektos:

1.uzdrošinos apgalvot ka neviens par privātu naudu tik dārgus dzīvokļus nebūvētu;

2.socilās mājas veicina sociālo senegrāciju;

3. spītīgi netiek analizēti citas alternatīvas iespējas risināt individuālas mājokļa jautājuma problēmas.

trūkst visu dzīvokļu, kurus par tadiem var saukt 21.gs. izpratnē. uzturēšanās atļauju vietā valdība varēja pasūtīt būvniekiem mājas .

Majokļu politikā vispār javeic kardinālas izmaiņas.

Patreiz tiek mēģināts “aizsargāt” īrniekus – ļaujot viņiem ilgstoši uzkrāt paradus un tad pēc vairaku gadu tiesas procesa nostadīt mūzīga parādu verdzībā.

Nanoņem ierobežojumi nemaksātāju izmešanai no dzīvokļa un jānoņem citi ierobežojumi dzīvokļu īrēšanai.

Un … socialās mājas ir vajadzīgas – bet nevis bezmaksas dzīvokļu dalīšanai spekulantiem, bet kautkas līdzīgs stingra režīma studentu kojām ar ļoti minimalām ērtībām, kur pašvaldībai izmitināt grūtībās nonakušos – ta lai cilveks nepaliek uz ielas, bet vienlaicīgi ir stimuls meklēt darbu un uzlabot savu stavokli meklējot normālu dzīvokli īresanai.

Ja nebūs ierobežojumi uz nevēlama īrnieka izmešanu, tad īres tirgus atdzīvosies un cenas ies uz leju. Tagad namīpašnieks nevar atļauties kļūdīties un izīrēt dzīvokli cilvēkam ar apšaubāmu maksātspēju, jo pēc tam vairakus gadus nevarēs tik no tāda vaļā.

Un pamazām vispār jātiek vaļā no tāda Padomju laika mantojuma ka dživokļa īpašums. Pamazām jau sāk atklāties, ko šāds īpašums nozīmē – Rīga bija jau gadījums, ka grausts tika piespiedu kārta nojaukts (izdevumus cenšoties piedzīt no laimīgajiem dzīvokļu īpašniekiem), bet tai pat laikā tur palika apkārtejo māju ūdensmezgls – ta ka laimīgie īpašnieki pat savu domājamo zemi pat nevarēja izmantot/pārdot.

Nu un vēl dalītais zemes/ēkas/dzīvokļa īpašums … fantastisks stulbums.

Ideālais gala risinajums – vienots zemes un ēkas īpašums:

1) gribi dzīvokli – īrē;

2) gribi dzīvot sava īpašumā – pērc māju

Atkritīs jebkādas parādu uzkrāšanās problēmas.

Vajag apzināt pēc iespējas visus potenciālos sociālo māju iedzīvotājus.

Maksimāli vienkāršot iesniegumu formu un pamatojumu, kāpēc viņiem to vajag. Pietiktu ar tekstu uz burtnīcas lapas. Cilvēki šaja valstī mēdz būt lepni un drīzāk mirs, nekā lūgs kaut ko kādam ierēdnim. Ir runa tieši par latviešiem.

Atsijāt narkomānus un ilggadīgos, hroniskos alkoholiķus. Tas ir pavisam cits kontingents un stāsts.

Kategoriski izslēgt visādus maiņas, īres un slēptas pārdošanas iespējas, jo dzīvokļa īpašnieks ir valsts, t.i. – mēs visi, kas grib palīdzēt nevis kaut kāds pilsētas mērs.

Apzināt, ka tie nav vienkārši īrnieki, bet cilvēki ar ļoti smagām materialām un psiholoģiskām problēmām. Tāpēc valsts apmaksātas socialā darbinieka vizītes ir obligātas. Jo regulārāk, jo labāk. Arī paķert līdzi kādu ārstu, kas atšķir aci no deguna, nekad par skādi nebūs. Par komunālo maksājumu atlaidēm laikam nemaz nevajag runāt. Tās gan piemērot tikai tad, ja cilvēks ir ar mieru piedalīties savas apkārtējās vides uzkopšanā. Tur darba nekad netrūks.

Tas nav nekāds komunisms, ja ņem vērā vidi un iekšējo morālo pazemojumu tādā dzīvot.

Par tiem, kas izraujas no apburtā loka vajag stāstīt visiem, ja ne mutiski, tad vismaz drukātu lapu veidā. Lai cilvēki saprot, ka ceļš neiet tikai uz leju.

Varbūt vienam no simta tas palīdzēs, bet arī tas jau labi :)

ss.lv var regulāri lasīt piedāvājumus “pirkt maiņas ceļā” šos dzīvokļus. Ja tā nav shēma, tad kas tad tas ir?

Protams ka vajadzīgas. Tur “Ločmeļus” jātur prihiatra uzraudzībā.