Šauļos ieradušies seši ASV iznīcinātāji

Viņā uzviļņoja spēcīgas jūtas, nevis tieši bailes, bet nenoteicams sa¬traukums; tad tās atkal norima. Viņš vairs nedomāja par karu. Šajās dienās viņam nekad neizdevās domas piesaistīt kaut kam ilgāk par dažiem mirkļiem. Viņš pacēla glāzi un vienā malkā to izdzēra. Kā vienmēr, tās saturs lika no-drebināties un pat drusku atvemt. Dzēriens bija riebīgs. Krustnagliņas ar saharīnu, tāpat jau diezgan derdzīgi salkanas, nespēja nomākt riebīgo, eļļaino degvīna smaku; taču visļaunākais bija, ka šī smaka, kas viņu pavadīja dienu un nakti, atmiņā nešķirami jaucās kopā ar kādu citu briesmīgu smaku.

Viņš nekad to neminēja vārdā, pat domās ne un, cik iespējams, vairījās arī no šīm atmiņām. Tas bija kaut kas, ko viņš neskaidri nojauta sejas tuvumā: smaka, kas neizgāja no nāsīm. Degvīnam augšup ceļoties, viņš zilganām lū¬pām atraugājās. Kopš atlaišanas viņš bija kļuvis tuklāks un atguvis agrāko sejas krāsu – varbūt pat vairāk nekā atguvis. Vaibsti bija rupjāki, izplūduši, āda uz deguna un vaigu kauliem jēli sarkana, pat plikais pauris tumšāk sar¬kans nekā parasti. Viesmīlis, atkal neaicināts, atnesa šaha galdiņu un jaunāko Times numuru ar šaha lappusē ieliektu stūri. Tad, redzēdams, ka Vinstonam tukša glāze, aizgāja pēc degvīna pudeles un atkal to piepildīja. Te viņam nekas nebija jāpasūta. Viesmīļi pazina viņa paražas. Šaha galdiņi viņu vienmēr gai¬dīja, galdiņš kaktā vienmēr bija viņam rezervēts; pat tad, kad kafejnīca bija pilna, viņa galdiņš palika brīvs, jo neviens negribēja sēdēt viņam pārāk tuvu. Viņš pat nepūlējās skaitīt izdzertās glāzes. Pēc dažāda ilguma starplaikiem viņam pasniedza netīra papīra zīmīti, ko te sauca par rēķinu, bet viņam vien¬mēr likās, ka aprēķināts par maz. Tikpat vienaldzīgi būtu, ja aprēķinātu par daudz. Tagad viņam vienmēr bija naudas diezgan. Viņam pat bija vieta – labi atalgots amats, kas neprasīja nekāda darba.

Mūzika tālekrānā apklusa, un atskanēja balss. Vinstons pacēla galvu un klausījās. Tomēr frontes ziņojuma nebija. Nolasīja tikai īsu Pārpilnības minis¬trijas paziņojumu. Pagājušajā ceturksnī, tā tika ziņots, desmitās trijgades kurpju auklu ražošanas plāns bija pārsniegts par deviņdesmit astoņiem procentiem.

Viņš apskatīja šaha atklātni un uzstādīja figūras. Tā bija sarežģīta galotne ar diviem laidņiem. “Baltie uzbrūk un pieteic matu divos gājienos.” Vinstons pavērās augšup Lielā Brāļa ģīmetnē. “Baltie vienmēr pieteic matu,” viņš tādā kā miglainā misticismā nodomāja. Tā iekārtots bez izņēmuma vienmēr. Ne¬vienā šaha partijā kopš pasaules radīšanas nav uzvarējuši melnie. Vai tas nesimbolizē mūžīgo, nemainīgo labā uzvaru pār ļauno? Milzīgā seja mierīgā spēka izteiksmē atbildēja viņa skatienam. Baltie vienmēr pieteic matu.

Balss tālekrānā apklusa un piebilda citādā, daudz nopietnākā noskaņā: “Biedri, jūs esat uzaicināti palikt pie ekrāniem un noklausīties svarīgu pazi¬ņojumu piecpadsmitos trīsdesmit minūtēs. Piecpadsmit trīsdesmit! Ziņojums ļoti svarīgs. Nepalaidiet to garām. Piecpadsmitos trīsdesmit!” Tad atkal sāka raidīt skaņuplates.

Kafejnīca “Zem kastaņas” bija gandrīz tukša. Slīps, dzeltens saulstars pa logu krita uz noputējušajiem galdiņiem. Bija klusā piecpadsmitā stunda. Tālekrāni raidīja skaņuplates.

Vinstons sēdēja savā parastajā kaktā un raudzījās tukšā glāzē. Šad tad viņš pameta skatienu uz milzīgo seju, kas viņā nolūkojās no pretējās sienas. Tai bija paraksts: “Lielais Brālis tevi vēro.” Apkalpotājs neaicināts pienāca un pielēja viņa glāzi ar Uzvaras degvīnu, no citas pudeles caur pilienkorķi pie-šļākdams lāsi garšas uzlabotajā. Tas bija kafejnīcas īpašais dzēriens – ar saharīnu saldināts degvīns ar krustnagliņu piegaršu.

Vinstons klausījās tālekrānā. Pašreiz skanēja tikai mūzika, bet varēja ga¬dīties, ka drīzumā sniegs Miera ministrijas speciālziņojumu. Āfrikas frontes ziņas radīja ārkārtīgu nemieru. Viņš par tām reižu reizēm raizējās jau visu dienu. Eirāziešu armija (Okeānija karoja ar Eirāziju; Okeānija vienmēr bija karojusi ar Eirāziju) biedinošā ātrumā virzījās uz dienvidiem. Pusdienas biļe¬tenā nebija minētas noteiktas vietas, bet varēja būt, ka kaujas jau plosās gar Kongo ieteku. Brazavila un Leopoldvila bija apdraudētas. Nemaz nebija kartē jāskatās, lai zinātu, ko tas nozīmē. Runa nebija par Centrālās Āfrikas zau¬dējumu vien; pirmo reizi visā karā briesmas tuvojās pašas Okeānijas teritorijai.

Šeit nu ir tā – ja šos papildinājumus šeit turēs ilgi un ja tie būs jāapmaksā Baltijas valstīm, tad būtība tas bremzēs mūsu pašu bruņoto spēku attīstību. Pabriks un Vejonis stastīja, ka mēs jau tagad pilnībā nenosedzam savu daļu patruļlidmašīnu izmaksas.

Ceru, ka tas ir tikai spiediens un nodrošināšanās šīs konkrētās krīzes laikā.

Tikai – Uz Ukrainu no Zokņiem nevar aizlidot palīgā – jo nākas izlidot caur šauro šķirbiņu starp Kaļiņingradu un Baltkrieviju (kam ir kopīga pretgaisa aizsardzība ar Krieviju)

Pamatā normālā situācijā Latvijai der arī situācija, ka šie ASV iznīcinātāji bāzējas Vācijā un nepieciešamības gadījumā paceļas no turienes un atskrien palīgā. Vēl jo vairāk šis degvielas vedējs.

Bet vēl vairāk Latvijai palīdzētu, ja Zviedrija iestātos NATO un NATO aviācija varētu lidot pāri Zviedrijai pie mums problēmu gadījumā.

Labāk būtu atsūtījuši pāris vilciena vagonus lai varētu repatriēt Ločmeli, kurmīti un superaci.

Ar buržujisko valdību “gādību” to visu atkal apmaksās vienkāršā darba tauta.