“Spēlmaņu naktī” triumfē Jaunais Rīgas teātris un Hermanis

susuram.
Nemaz nebrīnos par Hermaņa atteikšanos pieņemt apbalvojumu no Zatlera. Saklausījies (salasījies) Dienas zākāšanos par korumpēto dakteri, Dienas “ziņas” par to cik nelikumīgi Zatlers ievēlēts un izvirzīts, neviens vien varēja apstulbt.
Daudz vairāk tomēr vairāk šokēja tas, ka Hermanis nedaudz vēlāk ar pateicību pieņēma kaut kādu tur goda nosaukumu no Ušaka. Dīvaini, ka viņam neviens nebija pateicis, ka Ušaks (viņa senči un domubiedri te ieradušies ne mazāk nelikumīgi par Zatlera “nelikumīgo” ievēlēšanu).Bet nu ja – Diena jau par to nerakstīja…

Neskatījos pasākumu, bet Āboliņam es ar dotu balvu, noteikti, – tajā man viedoklis ar skatītāju vairumu sakrīt.

Man prieks, ka “Oblomovs” ir paņēmis visu, ko varēja paņemt! Izrāde ir ŠEDEVRS! Žēl tikai, ka Hermanis vairs īsti nezināja, ko uz skatuves teikt. Viņa improvizācijas par tēmu “pateicības runa” bija visai savārstītas. Man kā pasākuma skatītājai (tirgus terminoloģijā runājot – “produkta” lietotājai) gribētos tomēr pārdomātu, saturīgu domu, nevis kas nu kuro reizi iešaujas prātā. Lai gan, taisnību sakot, tas nav tikai šim pasākumam raksturīgs trūkums – ar to sirgst lielum liela daļa nominantu. Vienkārši pret Hermani kā “lielu mākslinieku” man arī prasības ir lielas.

Savukārt Kļaviņai labākās aktrises titula piešķiršana man nu galīgi negāja pie sirds. Redzēju Mušu, un jāsaka, tā bija viena no retajām JRT izrādēm, kur tieši Kļaviņas tēlojums man lika vilties. Nu nespēj viņa būt nesmuka, žultaina, skarba…

Jaunais Rīgas teātris un Hermanis jau nevar nepatikt un lai viņiem veicās arī tālāk, bet mani visu laiku moca cits jautājums.
Kad Dievs staigā pa Pasauli un dala ļaudīm talantu, tad viņš, naivs vecītis būdams, daudz neseko tam, kādam cilvēkam tas trāpīsies. Viņš tikai iedod, pats ātri noslēpjās aiz kāda mākonīša un ar interesi sāk vērot – kas nu tālāk būs?
Tālākais jau ir paša cilvēka rokās – vai viņš spēs attaisnot Dieva dāvāto uzticību, vai spēs saglabāt doto talantu un izkopt to? Vai spēs ar savu talantu palīdzēt pārējiem cilvēkiem, vai spēs pārmainīt pasauli labāku? Dievs, iedodams talantu, to nepasaka, bet tas jau cilvēkam pašam laikam jāsaprot, ka talants un slava uzliek arī pienākumu.
Tautā mīlētam, slavenam un populāram māksliniekam ir jāsaprot, cik liela nozīme ir katram viņa izteiktajam vārdam. Tā jau ir pavisam cita atbildība.
Protams ir labi, ja slavenībai ir sava pilsoniskā stāja, ja ir viedoklis par vienu vai otru politisku jautājumu.
Kad Hermanis gadu atpakaļ izdarīja skaļu un efektīvu žestu – publiski nozākāja Zatleru un atteicās no viņa pieņemt apbalvojumu – daudziem tas lika svētlaimē te apslapināties. Nu bravo, forši, īsts pilsonis.
Bet pēc tam negaidīti aizgāja un pieņēma savu ordeni no pašreizējā Bērziņa. Nerunājot nemaz par pēdējo gadu, Bērziņa agrākais dzīves gājums, maigi izsakoties, bija divdomīgs. Tagad, pēc visiem sastrādātajiem “podiem”, jebkuram normālam cilvēkam mūsu valsts prezidents ( kā lai to maigāk pasaka? ) izraisa vēmienu.
Bet Hermanis klusē. Nu ja esi, vecīt, pateicis A, tad nu turpini arī tālāk, neapstājies. Parādi savas iekšas, parādi, ka esi vīrs ar “olām”. Jeb mums visiem jāsecina, ka Hermaņa kādreizējie spriedelējumi par “latvieša indiāņa dabu” visvairāk attiecināmi uz pašu režisoru?
Bet varbūt šīs Hermaņa “klusuma skaņas” ir kā nepabeigta luga, kur mums, skatītājiem pašiem ir jāpiedomā nepateiktais. Es, piemēram, to varu iztulkot tā – visa Bērziņa pagātne, viņa “likumīgā” tikšana pie bagātības, ES fondu izkrāpšana, 4000 LS pensijas sarūpēšana un valsts nozagšana “oranžās brālības” sastāvā Hermanim nav šķērslis, lai paklanītos, paspiestu roku un saņemtu ordeni no pašreizējā prezidenta. Hermaņa klusēšana par Bērziņa pēdējā gada sastrādāto liecina par to, ka režisoru viss apmierina un tautai nu ir beidzot cienīgs pārstāvis.
Cerams, ka šī Hermaņa “pilsoniskā izteikšanās” bija neveiksmīgs, vientuļš “purkšķis” un, ka tālāk viņš tikai gaisu mums atsvaidzinās. Mums jau ir pietiekoši daudz piemēru, kur tautā mīlēti un cienīti mākslinieki Saeimā “smirdinājās” gadiem.