Zilumi skolas un ģimenes sejā

Rakstā izgaismojas divas problēmas – bērna drošības problēma, kas ir visas sabiedrības jautājums. Gan drošība ģimenē, gan skolā sakņojas kā vecāku tā skolotāju PAGĀTNĒ iegūtajā izglītībā, tās kvalitātē. Bet vēl nozīmīgāka ir otra – izglītības mērķa problēma, jo nekas nemainīsies ja izglītībai būs “šķībs” mērķis. Mērķis – attiecību veidošana? Cilvēki, kas prot labi veidot attiecības ar vienaudžiem, ir barveži, līderi. Vai izglītības mērķis ir veidot līderus? Latvijā attiecības ir labi pratis izveidot Aivars Lembergs. Ne tik labi – citu partiju līderi. Vai jautājums nav – KĀDAS attiecības? Savtīgas vai vispārcilvēciskas, humānas?

Saturīgs raksts, tomēr man ir dažas iebildes.

Manuprāt nav lietderīgi runāt par izglītības galveno mērķi, un pretnostatīt to citiem mērķiem – piemēram, uzskatīt, ka „izglītības galvenais mērķis ir iemācīt bērniem veidot attiecības.” Izglītībai, ciktāl runa ir par vispārējo izglītību skolā, ir vairāki mērķi. Akadēmiskie panākumi ir viens no tiem, saskarsmes iemaņu veidošana ir cits, fiziskā attīstība – vēl viens. Uzskaitījumu varētu turpināt. Vardarbības sakarā drīzāk varētu runāt par drošu vidi un saskarsmes normu apgūšanu, kā pamatprasību. Līdzīgi kā ir prasības pret skolēnu higiēnu.

Situācijas, kad skolotāja pazemo skolniekus neaprobežojas ar „skolotāja par viņu pavīpsnā.” Diemžēl ir sastopami emocionāli nestabili skolotāji, kas bieži burtiski brēc uz skolēniem. Viņi veido agresīvu vidi, kurā skolotāja pazemotie skolēni meklē par sevi vājāku upuri.

A. Sladzevskas teiktais par puiku kautiņiem – „Tas viņiem nav jāmāca, jo to viņi izdarīs dabiski. Ja mēs kā pieaugušie to apzināti mācām, tad tas aiziet neadekvātā līmenī – tāpēc sabiedrība ir vardarbīga” – skan aprauti un pārprotami. Puiku kautiņos ir robežas ko nedrīkst pārkāpt (piemēram, spērieni pa galvu, cirkšņiem, „dauzīšana” līdz nesamaņai) Filmās redzētais rada aplamu priekšstatu par sakropļošanas un nāves riskiem kautiņā. Tas ir jāmāca. Lai mazinātu fizisku agresivitāti, ir vēlams pārliecināt skolēnus, ka aizsargāšanās ir vēlamā stratēģija fiziska konflikta gadījumā, bet uzbrukšana ir tikai ārkārtas līdzeklis ļoti specifiskos gadījumos. Par to ir jārunā, un varētu apgalvot, ka saprātīgi kauties puikām ir jāmāca.

laikam neesam izauguši no padomjlaiku domāšanas, jo brīžam nespējam risināt situācijas. sevišķi skolotāji ir brīžiem apjukiši, bezspēcīgi, krīt histērijā, jo nav ne zināšnu, ne pieredzes. un tad dzirdamas vaimanas ka bērniem ir par lielu tiesības, ka nedrīkst ne pirkstu piedurt, nedrīkst aizrādīt, uttt. padomju laikos bija vienkārši- neklausīji skolotāju, prom uz specskolu vai koloniju.

Vardarbība vienmēr ir bijusi, ir un būs, lai arī cik gudri te runātu kādi “speciālisti”. Skola ir sabiedrības modelis un tādēļ vardarbība nav aizmēžāma ar kādu akciju. Tā ir būtiska katras valsts ik katras skolas ikdiena.

Pateicība visām, īpaši Arājai. Par to ir jārunā. Jāsadarbojas. Te tikai katrs dzīvo savā kastītē. Vienīgais, ko atļaujas – izbāzt galvu no savas kastītes un nobļauties – tā cita kastīte vainīga. Dzīvojam kastītēs, veidojam tik jaunas kastītes. Nu jau laikam no jaunas kastītes vakar saņēmu epasta ziņu – [Politika.lv] Ir ir kleptokrātija . Tas bija redzams, pat neko neatverot. Cik to saņēma, cik akli noticēja, ka tā ir? Dardedze ir laba lieta. Sadarbība gan tai Dardedzei nepieciešama. Tai vardarbībai pret bērnu ir pāriešanas tendence no vienas paaudzes nākamajā. Tas būtu tikai “sīkums”, ja neveidotos citas vardarbību “cienošas” dinastijas. Piemēram? Pims cik gadiem delfi, apollo, TVnet komentētāji aprēja skolotājus? Vai normālu, labu skolotāju šodien ir vairāk kā toreiz? Vai tas bērns, kurš ir ķeizars savā ģimenē, spēs nesist savu bērnu? Man pašai ir bijusi nosacīta saskare ar bāriņtiesu, sliktu neko nevaru teikt. Tikai – kāpēc aizbildni maniem bērniem kaut kas iecēla bez saskaņošanas ar mani. Arī atcēla viņu “kaut kas”, ne jau pats aizbildnis atteicās no pienākumu pildīšanas. Kāpēc mani bērni varēja teikt – bariņtiesā ir visi papīri, lai aizbildni varētu iesūdzēt. Kāpēc man bērni teica – mums drēbes pirka humpalās, bet teica, ka veikalā. Kāpēc man bija jāparaksta kaut kāds papīrs, lai bērni vaētu braukt uz ārzemēm, kur bija bāriņtiesa un aizbildnis? Kāpēc tad, kad teicu vecajai mātei, ka bērniem vajag kāda psihologa konsultāciju, māte varēja atteikt – labākie psihologi bērnam ir draugi.Kur tad bija bāriņtiesa? Es, kā daudzi, uzskatu, ka psihologi ir neizdevušies žurnālisti. Bet dardedzei, bāriņtiesām vajag “kabatā turēt” psihologu. Un bērnam jau skolā iemācīt nebaidīties no psihologa, bet tam uzticēties. Jo sadarbībai ir jābūt. Tikai sadarbojoties varēsim vēl ko darīt.