Latvijas sportists kļūst par trīskārtēju paraolimpisko čempionu

Cepurinost ta’du varonu priekšā. Kara laika ierakumā, kur biju, ielidoja granāta. Spradziena iznākumā zaudēju vienu kāju, otra tika ievainota. Dausdz vēlak hospitāli mani gribāja vēl ko nogriezt. Es neļāvos. Nokļustos jauu sportistu sabiedrība, es par spīti dakteriem spēju pielāgoties protezei, piedalīties oficiālās sacīkstēs airēšanā un volejbola. Piemārsm Sporta komitejas komandā arodbiedrību turnīrā. Biju piecās olimpiskajās spēlēs. Taču tikai Seulā korejieši Olimpādes spēles rikoja kopā paraolimpiskajām spēlēm. Ne ta, ka Londona, kad inavalīdi atdalīti no lieljām spēlēm. Seulā visi bija kopā. Tur bija Olimpisās ģimenes ciemats, kur dzīvoja olimpiešu radinieki, treneri, žurnālisti, arī es vienā mājā kopā ar slaveno Dr Kristapu Keggi, kura meita Māra ASV komandā bija airētāja. Žēl, ka Londona nesekoja Seulas piemēram. Tas būtu solidāk, cilvēwcīgāk.

…prieks par cilvēkiem, kuri nesalūzt zem dzīves likstu smaguma un atrod jaunus piepildījumus…ir pilni spēka, gaišuma un labestības…un – māca to mums….
…paldies par lielisko uzvaru!…apsveicu!…