Kad atnāks Latvijā tie laiki?

Vēlēšanu beigās visi saprotam ka esam atkal apmuļķoti! un apčakerēti,
Tikai gaidam uzzināt KĀ??

Es teiktu – kad sabiedrības apziņas līmenis un savstarpēja solidaritāte būs tik augstā līmenī, lai cilvēki BRĪVPRĀTĪGI būtu gatavi maksāt 50% no nopelnītā pārdalei vājākās un neaizsargātākās sabiedrības daļas labā, šāda pārdale ar retiem izņēmumiem vairs nebūs vajadzīga!
Mums vajag tiekties uz to, lai valsts nav vienīgā un pat ne galvenā instance, ar kuras palīdzību solidarizējamies – lai primāri ģimene un dzimta ir gatava gādāt par saviem piederīgajiem, kuri nespēj nopelnīt sev vajadzīgo. Tālāk jau, ja cilvēkam nav ģimenes vai tai nepietiek resursu, varētu iesaistīties pagasts/mikrorajons, draudze, nevalstiskās organizācijas, dažādi labdarības fondi. Valsts kompetence būtu rūpes par cilvēkiem, kuriem vajadzīgs īpaši liels atbalsts – dažādu reto slimību ārstēšana, rehabilitācija pēc smagām traumām, dārga neauglības
ārstēšana un līdzīgas situācijas.
ieguvumi būtu acīmredzami:
1) atkal kļūtu izdevīgi radīt/adoptēt un audzināt bērnus, kas mūsu demogrāfiskajā situācijā ir vitāli svarīgi;
2) cilvēki, kurus pārņēmis vecuma nespēks un cilvēki ar īpašām vajadzībām, ja viņu dzīve būtu ciešāk saistīta ar ģimeni/lokālu kopienu/interešu grupu/draudzi, nevis specializētu valsts aprūpes iestādi, varētu vairāk būt arī devēji, nevis tikai ņēmēji – piedalīties bērnu audzināšanā, dalīties savā pieredzē, iespēju robežās darīt sabiedrisku darbu NVO, draudzē, utt;
4) samazinātos izdevumi pašam pārdales mehānismam, varētu vairāk līdzekļu novirzīt tiešajai vajadzībai, nevis ierēdņu algām un biroja izdevumiem;
5) valstij būtu iespēja patiešām efektīgi palīdzēt cilvēkiem, kuriem nepieciešama īpaši dārga ārstēšana/rehabilitācija, ja tā kļūtu par vienu no nedaudzajām sociālā budžeta pamatfunkcijām.
Otra valsts budžeta funkcija – pārdale par labu daudzbērnu ģimenēm un studentiem būtu saglabājama un pat palielināma – bet uz to ir jāskatās kā uz investīciju valsts un tautas nākotnē, nevis kā uz bezcerīgu pārdalīšanu “noēšanai”. Arī šeit būtu maināmi akcenti: lai vairāk naudas tiek dots nākamās paaudzes izglītošanai, nevis vienkārši “piesviests” vecākiem.

Visu cieņu Vairim, tomēr sociāldemokrātijai Latvijā ir jāatdzimst no nulles. Līdzšinējie vairāk kā 20 gadi ar divreizējo LSDSP un LSDP savienošanos, SDA atšķelšanos un dažādām citādām izpausmēm parādīja, ka uz esošiem pamatiem vairs neko būvēt nedrīkst.

Katrai tautai laikam savs ceļš ejams. Ko lai dara, ja sociāldemokrātu vārdu saķēpāja jaunais Bojārs , Dinēvičš un citi pašlabuma meklētāji. Laikam jau sabiedrībai vairs nav uzticības, jo tā gadu gadiem krāpta un mānīta, un atkal tas pats: programmas ir, bet darbi pēc vēlēšanām tiek pārskaņoti.
Laikam vēl ilgi mums jāatīras no padomju laiku morāles un netikumiem.
Bet raksts labs un analīze arī laba, bet vai tas ir priekš mums vai priekš veco Eiropas valstu demokrātijām, kurām tas valsts nozagšana ssindroms nav izkropļojis valsts varu.

Beidzot sakarigs raksts – socialdemokratiskas idejas butu vajadzigas Latvija, lai uzgrieztu valsti atpakal uz cela, no kura to novilkusi politiki, karodami pec lielkapitala leknajam ganibam aiz zoga.
Kas varetu finanset socialdemokratisko kustibu? Zviedrija to joprojam pa pusei slepti dara arodbiedribas. Te bija laiks, kad iestajoties arodbiedriba automatiski kluva par socialdemokratijas partijas biedru! Tas protams ir loti antidemokratisks gajiens un loti nemoderns tads, bet vel sodien zviedru arodbiedribas ir ari zviedru socialdemokratu balstitajas, finansetajas un socialdemokratiskas politikas sturetajas.
Protams, ja velesanas uzvar liberali, tad arodbiedribam rodas problemas sis ciesas draudzibas del, bet nenoliedzams ir manuprat fakts, ka labaka sabiedrota par specigu arodbiedribu socialdemokratiskai partijai neatrast. Vismaz sakotneji.
Izskatas, ka Latvijas sabiedriba varetu but parcietusi socialisma pecpadomju pagiras un varetu klut atvertaka jauna kreisa speka attistibai, kam varetu but ari etniski vienojoss raksturs.

Sociāldemokrātiskām idejām un rakstā minētajam viedoklim nav ne vainas. Es to atbalstu, taču ir viens bet… Tik tiešām problēma ir valsts pārvaldes korupcijā un vispārīgā nodokļu nemaksāšanā. Es būtu gatavs maksāt kaut pusi no saviem ienākumiem, ja vien man kāds dotu garantiju, ka tas patiešām nodrošinās bezmaksas veselības aprūpi un neprasīs ne santīma bērnu izglītībai. Taču neviens to nevar garantēt, jo korupcija ir tik liela, ka tērētāji visu notērēs un prasīs vēl, aizbildinoties ar vispārēju dārdzību, nepieciešam ieguldījumiem utt. Un te nu mēs atkal atgriežamies pie vispārējas kontroles līdzekļu izlietojumā un godprātīgas attieksmes pret valsti kā kopumu.

Laiks visu parādīs. Ja šī tauta pati sevi apēdīs un iznīcinās, tad tā ir lemts. Laikam jau katrai tautai ir sava nozīme un vieta pasaules vēsturē.
Viss no pašiem atkarīgs un nevajag meklēt citus vainīgos.

Atkārtošu banālo patiesību – mums vispār nav partiju, to klasiskajā izpratnē. Ne labējo, ne kreiso. Ir dažādu vietējo un ārzemju sponsoru interešu lobētāji. Gan no A, gan R.
Īstu partiju nebūs vēl ilgi, kamēr nomirs pēdējie verdzību pieredzējušie.

Jā, Latvijā nav sociāldemokrātu un pēdējos 20 gados nekad nav bijuši. Visi, kas tagad mēģina piesmērēties šim nosaukumam ir vai nu meļi, vai lēti pašlabuma meklētāji. Meklēt kaut kādas līdzības ar Dāniju, vai Zviedriju mūsu klīniskajā gadījumā, ir jocīgi.
Soc.Dem. pēc definīcijas ir darba ņēmēju aizstāvji, neatkarīgi no to nacionalitātes, vai uzskatiem. Tā būtu laba izvēle arī tiem krieviem, kuriem tagad nav izvēles.
Tas haoss, kas valda partiju nosaukumos, orientācijās un vēlētāju galvās tik ātri nemaz nebeigsies.
Ir vāja cerība, ka kaut kas mainīsies, kad pēdējais homo sovieticus aizies uz viņam kādreiz bagātīgi piesolītajiem, labajiem medību laukiem.

„…samazināt sociālo pakalpojumu jomu neuzdrošinās neviens politisks spēks…” – nuja, ka neuzdrošinās atgriezties pie saprātīgiem tēriņiem, tieši tāpēc slavētajām valstīm ir tik lieli parādi, ka agri vai vēlu izraisīs atbilstoša dziļuma postu, un šodienas grūtības šķitīs paradīze.
Sociāldemokrātiskais mēris radījis situāciju, ka Norvēģijai ar visu naftu ārējais parāds lielāks, kā ne mazāk sociālistiskajiem grieķiem. Pat it kā „labējo” spēku realizētā aizņemšanās un izdabāšanas politika apdraud jebkādu demokrātiju, ne tikai sociālistisko.

Mazliet vairāk sociāldemokrātijas mums derētu un smukāks GINI indekss
Bet autora spriedelējumi, ka iekasējot 50% no IKP budžetā viss būtu forši … absolūti nepiekrītu. Reāli – pēdējo 2 gadu laikā Latvijā tika būtiski pacelti nodokļi – PVN, IIN, SOC, NĪN utml. Nu un? Lai nu kā, bet budžeta ieņēmumi samazinājās krietni. Protams – ne jau tikai likmes pie vainas, bet arī.
Piekrist gan var tam, ka ar nodokļiem cītīgāk jāapliek jomas, kas līdz šim vispār netika apliktas – kā dividendes, depozītu likmes utml. Un ja kāds saka, ka tas bremzēs biznesa attīstību, tad savukārt jāpiedāvā nodokļa atlaides reinvestētai peļņai.
Bet vēl – skaidrs, ka nodokļi un soc nodrošināšana nevar būt atrauta no pārējās vides: Latvija pabijusi PSRS, izkļuva no tās laukā ar visiem vienādiem nabagiem. Gluži objektīvi, lai attīstītos kapitālisms, bija nepieciešama “mežonīgā kapitāla uzkrāšanas fāze”, lai būtu kāds, kas var kādu uzņēmumu vispār nodibināt (lielākā daļa iedzīvotāju nav nobrieduši līdz tam, lai mestu kopā pa 10Ls, lai veidotu akciju sabiedrību). Nu varētu uzskatīt, ka šī fāze ir bijusi pietiekami ilga, kapitāls ir uzkrāts un to beigt un ievirzīt dzīvi normālās sliedēs. Un svarīgākais būtu panākt, lai šis uzkrātais kapitāls tiešām tiktu ieguldīts produktīvā ekonomikā – zināmā mērā tam jau kalpo nodokļi uz depozītu un spekulatīviem darījumiem. Skaidrs, ka nedrīkst pārcensties – nedrīkst ar pārmērībām aizdzīt to kapitālistu uz ārvalstīm ar visu kapitālu. Bet jāveido politika, kur ieguldīt naudu ražošanā ir izdevīgi, bet būvēt pilis un turēt jahtas ostā nav izdevīgi.

Tad vēl par to ievadu, kur līdzekļu trūkuma dēļ nomirst bērniņš, ko varētu glābt operācija …
Atļaušos būt cinisks, bet ja izglābj veselīgu bērniņu, tad valsts pēc tam viņa dzīves laikā atgūs izterēto summu daudzkārtīgi, savukārt turot bezgalīgi ilgi pie sistēmas bezcerīgu slimnieku vai pagarinot kāda sirmgalvja mūžu par gadu valsts neko neiegūst (par zaudē). Es nesaku, ka vajag apslaktēt visus invalīdus, vecos utml, bet tomēr šeit vajadzētu ieviest “pozitīvo” diskrimināciju, kad “perspektīvajiem” pacientiem tiek noteikta ausgtāka prioritāte.

Pirms nodarboties ar nodokļu bāzes pārdali un jaunu nodokļu izdomāšanu, jāpanāk, lai nodokļu iekasēšanas sistēma strādā efektīvi. Citādi status quo nemainīsies – lai kāds būtu nodoklis, daļa maksās (aiz pārliecības vai tāpēc, ka nav iespēju nemaksāt), bet pārējie turpinās nemaksāt un saukt maksātājus par lohiem.

Lai būtu pamats rasties sociāldemokrātiskai partijai, pašai tautai ir jābūt sociāldemokrātiskai un ar ļoti augstu altruisma un morāles līmeni. Pretējā gadījumā centrālie tēli, ja kādreiz kādam sagribēsies izmēģināt politisko laimi ar sociāldemokrātijas lozungu, joprojām būs pompozi zorgevici, alkatīgi bojāri u.c. kolorīti “darbaļaužu šķiras” aizstāvji. Iemesls ir vienkāršs – utopiski cēli lozungi kā magnēts pievelk liekuļus, jo retais cilvēks var godprātīgi atzīt, ka citu labklājības dēļ spētu atteikties no ļoti lielas sava darba augļu daļas. Tādēļ Latvijā arī salīdzinoši trūcīgā sabiedrības daļa balso par labēji centrisku ekonomisko politiku, bet kāds miljonārs-sociāldemokrāts no bijušās SCP ir atstāts aiz Saeimas sliekšņa.

Jauki koncentrēties uz radītā pārdali, lai gan šobrīd aktuāli būtu veicināt radīšanu, t.i. ražošanu un visu, kas ar to saistīts. Šobrīd Latvijas politikā neaizpildīta ir muļķīgo un nevajadzīgo/pārspīlēto noteikumu/likumu uzrādītāju niša – šeit darbs dotu daudz reālāku labumu, nevis spriedelēšana par pārdali.
Šobrīd skatīties uz Dānijas un Zviedrijas modeli, kad veikalos lielu apjomu veido Ķīnas ražojumi? Kā mēs konkurēsim?

Manuprāt, ja ir tiesiska un taisnīga valsts pārvalde, tad viss būs labi neatkarīgi no tā, vai valdošās būs liberālās vai sociāldemokrātiskās partijas.

Abas šīs ideoloģijas ir labas, bet… katra savā laikā. Ja ir ko dalīt, tad sociāldemokrātiskās idejas ir piemērotākas. Ja ir jāaudzē valsts finansiālie muskuļi, tad, savukārt, liberālāka pieeja ir pareizāka. Variet minēt, kur mēs pašlaik esam – vai mums ir ko dalīt vai nē :)

Savukārt bez tiesiskas valsts neviena no šīm pieejām nestrādā. Viss, kas ir nepieciešams – godīga likumdošana un ātras (un taisnīgas) tiesas. Pārējais būs tikai sekas.

Tam, ka būtu jābūt normālai sociāldemokrātiskai partijai, var tikai piekrist, savukārt autora piedāvātajai kārtējai naudas indeksēšanas principu pārdalei- nē, Pēdējo gadu uravņilovkas rezultātā ir palikuši ļoti maz tie,kuriem ir lielas algas, savukārt progresīvi nodokli ievirst pāris simtu vai pat tūkstošu dēļ nav lielas jēgas, jo administrēšana, nodokļu aprēķinu maiņa var visu pienesumu “noēst”. Te mēs riskējam dabūt kārtējo pareizo (kurš gan var iebilst pret rakstā paustajiem principiem), likumu, kas nedarbojas. Ja vajag piemēru- dienesta auto nodoklis… Loģika pilnīgi pareiza, principi korekti- bet no iekasēšanas čiks vien iznāca…

Var noņemt vieniem, lai pieliktu otriem, bet šie spriedumi būtu jāsāk nevis ar tēzi, ka man vajag, bet ar tēzi, kam nevajag- jeb papriekšu jāatrod, kam noņemt. Citādi visi raksti ir vienādi – izskatās, ka valdība sēž uz naudas maisiem un nevienam nedod, bet gribētājiem ir skaļi jākliedz, cik ir slikti ,un cik dikti vajag tieši man.

Manuprāt, akcentam ir jābūt citur – Latvijā ir gandrīz vislielākie nodokļi Eiropā tikai tāpēc, ka nodokļu maksātāju ir vismazāk. Jo tiem, kas maksā, ir jāmaksā ari par tiem, kas nemaksā. Protams, proporcionālās kategorijās. Tāpēc es atbalstītu nevis tos, kas ierosina kārtējo nodokļu pārdali, bet nodokļu bāzes palielināšanu.

Kāda te taisnība, kāda te nodokļu politika ja tā pati, par pastāvīgu taupību runājošā pašreizējā valdība, ar savu valsts pārvaldes aparātu katru dienu notērē veselu milijonu no mūsu nodokļu naudas? Vienīgi vēl Grieķijas valdība viņus “pārsit” taupībā. Nauda tiek lienēta ne jau tāpēc lai uzturētu bērnus, bet lai tos apliktu ar milzu parādiem, un paši varētu krāt milijonus savos kontos. Godīgākā valdība šeit ir tā, kura prot vairāk noslēpt un melot, citādi visas ir pilnīgi vienādas.

Vairis ir gudrs advokāts!

The working class has become a beleaguered minority, stripped of its dignity, its self-worth, its culture and its hope
http://www.the-tls.co.uk/tls/public/article707036.ece