Tiesībsargs kā „karstais kartupelis"

Rakstā teikts:
“Formāli noteikts, ka tiesībsarga „morālās stājas” vienīgais kritērijs ir viņa nevainojamā reputācija. Šis jēdziens ir ļoti plaši tulkojams un izprotams. Tas nedrīkstētu būt par vienīgo „sirdsapziņas” kritēriju, lai kandidātu atbalstītu vai noraidītu.”
Kāpēc raksta autors morālo stāju un sirdsapziņu liek pēdiņās? Vai tas nozīmē, ka viņš vispār ir skeptiski noskaņots pret šādām īpašībām, vai tikai attiecībā uz tiesībsargu?

Tiesībsarga spēks slēpjas tā autoritātē un lēmumu juridiski nesaistošajā raksturā. Kamēr citas iestādes vienkārši izdod lēmumu par katru konkrēto gadījumu un soda vienu vai otru amatpersonu, tikmēr tiesībsargam ir jāstrādā kopīgi ar “vainīgo” iestādi, jāatrod kopīgi risinājumi un jāpārliecina (bez represīvām metodēm), ka ir iespējams rīkoties savādāk. Lūk tieši tādēļ arī ir vajadzīga autoriate.

Raksta autors šķiet neko nezin par ombuda institūciju būtību un jēgu un pauž tikai savu neizpratni pat īsti neiedziļinoties institūcijas izveidošanas vēsturē (skat., piemēram, Zviedrijas, Dānijas, Igaunijas, Lietuvas piemērus).

“Turklāt viņam jābūt „kristāltīram” un „ar nevainojamu reputāciju”, faktiski tādam kā „pārcilvēkam”, kuram nedrīkst būt neviena melnuma aiz nagiem”

Cik varēju saprast, tad SC kandidātam Tiesībsarga amatam, melnumu aiz nagiem ir diezgan daudz, pie tam kopetences nav cilvēktiesību jomā, bet administrēšanā! gandrīz amatā var likt bijušos komjauniešus un partijniekus, kuriem arī ir liela pieredze, pie tam, daudz lielāka nekā SC un ZZS virzītājam kandidātam!