Koučings ir labs

Kas tad vainas kočingam kā metodikai, ja neskaita nosaukumu? Ir cilvēki, kam palīdz. Ne katrs pats sev var pareizos jautājumus uzdot, lai sasniegtu to, ko vēlas. Un ne katrs zina, ko vēlas. Ne katram arī ir tik labi draugi, kas spēj uzdot jautājumus, kas “atver acis” un būt neitrāli. Koučs tādā ziņā var palīdzēt. Jāatzīst gan, ka vismaz man šķiet, ka ne katrs var būt koučs, tāpat kā ne katrs var būt psihologs, zināmam talantam tomēr jāpiemīt.

man zobārste prasa vai es jūtu diskomfortu, bet es viņai saku, ka man ir labs fīlings. relaksēties ofisē var risinot puzles kad menadzers iziet autā. uz strīta es verificēju lēdijām/čiksām pirsingus tas noņem stresu un relaxē ja neuzbrauc kads meinstrīma skeiteris virsū.

vēl:līzings, bojfrends, tolerants, nominācija, mesidžs,imidžs, fans, fīča, pleijofs, šovs, meils, lūzers, tjūnings, kūls, mītings, brīfings un koučings

Kapēc nevarētu vienkārši katru dienu nodarboties ar 10-15 minūšu (bezmaksas) meditācijas praktiku, kuras laikā pamodusies iekšējā enerģija kundalini atmodina mūsu radošās spējas un dod idejas – kur virzīties dzīvē, lai mūsu dzīve scenārijs – iekļaujās Dievišķājā,kurš nodrošina mums vislabākos panākumus, rezultātus – dzīves skolā un pacelšanos uz augstāka līmeņa.
Sahadža-Joga LATVIJA.

drīz mēs vīkendā ēdī’s senedvič.. jū knov !

par tēmu – nesaprotu, kas tur tik ļoti speciāls…. Kad man uznāk melni – paņemu 1/2 vai o,7 un aizbraucu pie kāda čoma.

Nākuotmes mācība būs meteorismings.

Es ar nodarbojos ar koučingu. Katru vakaru pie televizora (couch angliski – dīvāns)

Vispār jau gribētos likt to koučingu ķocī un kēķī nomušīt. Tāpat kā fitnesu, departamentus, skrīningu, ombudsmenus… Tak ir latviski vārdi to vietā. Ja nav, var izdomāt. Zīmolu brenda vietā tak izdomāja. Var jau psihoterapiju visādi locīt, specializēt un apsaukāt. Man gan viņi atgādina tādas maitu lijas, kas salido tad, kad nelaime. “Vai Tu par to negribi parunāt”. Negribu, jo jēgas ta nekādas.
Paklausieties , ka tiek atbildēts uz “šeit un tagad” izmisīgajiem skatītāju zvaniem: “Paldies , ka piezvanījāt, mēs jūs saprotam, tā gadās, jā, jums ar to pašam jātiek galā… atvainojiet, mums ir nākošais zvans.”

Jā, koučings ir labs, bet mans koučings ir vēl labāks, var kiču skrīnot TV monitorā.

Dzīves trenneris… tā laikam to varētu nosaukt. Ko Trennerim jādara? Treneris nevar sportista vietā iet un cīnīties par bumbu zem groza… bet rennerim ir jārod pareizie vārdi, motivācija, lai tomēr sportists skrietu un ar 110% darītu to, ko viņš vēlas izdarīt!
Es piekrītu, ka dzīves trenneris ir vajadzīgs… ne tikai tiem, kam neiet, bet aŗi tiem, kas bijuši veiksmīgi savā dzīvē un ar ļoti pieticīgiem mērķiem. Sasniedzot visus savus mērķus dzīve kļūst “garlaicīga”… it kā ir jauni mērķi, bet galvenokārt nemotivējoši…

es arī koučēju, jau sen, es koučēju savu kaķi taisīties skaidās …

kouči, luoči un citi susaņini…

“Visiem miljonāriem un zvaigznēm esot savi kouči, un tiem maksājot tūkstošus…”

Tie ir tie slavenie kāsting kouči?

Cum ting-ling-ling, tais marketing un galā uztais koučing…šoping…daudzmulding… Vai tad līderisma akadēmijas jau nobeigušās?

1 – pieņemšanas bez noteikumiem;
2 – empātiska sapratne: es saprotu, kā tu jūties;
3 – patiesums: es varu ticēt tam, ko tu saki.
————————————————
izklausās pēc Asīzes Franciska vai…

Vajadzētu vēl – atlaist grēkus.

koučings….. hmmm… un kušetings, bufetings,…. tings altings? Riksdāgs! VO….

Tie, kam ir draugi, radi, paziņas,- kaut viens vienīgs cilvēks, ar kuru var izrunāties no sirds, kas sapratīs no pusvārda – tiem nav vajadzīgi nekādi koučingi, psihoterapeiti. Es nevarētu nekādam psihologam ( varbūt jaucu jēdzienus) uzticēties. Cilvēkus vajag iedvesmot, bet to var izdarīt sirsnīgs vārds un uzticēšanās. Karjerists bez visādām līderisma akadēmijām un koučingiem tiks uz priekšu. Vai pamanījāt kā Zalāns dragāja ( runāja)? Acis nepamirkšķinot dragāja kā no lielgabala. Kāds no tā visa labums bija? Viņš uzticību neiedvesa, jo nebija sirsnības. Gan jau arī Šlesers un Šķēle kaut ko ir mācījušies. Aukstās Šķēles acis sarunā ar Domburu. Laikam nav apguvuši galveno – sirsnību, līdzcietību, iejūtību. Ja cilvēkā tā nav, tad nekādi koučingi nepalīdzēs.

Piekrītu pārējiem, ka nav ko latviešu valodu ar “koučingiem” piesārņot. Kamēr nekas labāks nav izdomāts, “pārmaiņu treneris” ir pietiekami labs.

Pārsteidza psihoterapijas būtības izskaidrojums: “Klients ir vājš, un terapeits bieži zina atrisinājumu”. Tas gan ir aplami. Psihoterapeits palīdz klientam pašam atrast piemērotus risinājumus, nevis zina atrisinājumu.

re ko es izlasīju: blā-blā-blā

Sen sen bija NLP. Mentorings. Trennings. Katram savs psihologs. Tagad modē nācis ir koučings.

Pēc trim gadiem, kad krējums būs nosmelts, nāks nākamais naudas kāšanas veids. Re, ABC jau pieminēja skūlingu – tas varētu būt īstais! Tīčers pie blekborda skrīpās skīmus un pjūpils macīsies ;-)

Un svarīgi ir apzināties – pa lielam naudas pumpitis tiek ieslēgts uz tiem kam ir ko maksāt, it īpaši jau koučings, kas postulē 1:1 sesijas. Bet cepās tie kuri to nekad neizmantos.

Latvieši šādiem eksperimentiem ir bezgala labs materiāls, jo pavelkas uz modīgām jaunlietām. Nu kā tu tagad sabiedrībā ar čomiem varēsi ietusēt, ja nevarēsi paspīdēt ar ģeniālām atziņām, kas radušās koučinga sesijas laikā?

Kas, pie velna, ir “koučings”????? Varbūt drīz vispār nevienu jēdzienu netulkosim latviski, bet dragāsim “koučingus”, “mārketingus”, “skūlingus”, “treiningus”, “stadiingus”, “investigeitingus” un citas nejēdzības??? Ja pats nejēdz iztulkot, ir tak terminoloģijas komisija, vai tad grūti sazināties?