Arodbiedrības ķeksīti pievilkušas

Labi trāpīts! Arodbiedrībām vecā sarkanā šleife traucē ieiet jaunajā atbildības sfērā – korporatīvās atbildības politika un darba ņēmējs kā izšķirošs faktors vērtības radīšanā. Tām jātiek vaļā no ēnas, ko tām met lozungs – profsojuzi – škola komunizma!

Lai arī diezgan sen es vairs neesmu arodbiedrības biedrs, tomēr kolektīvais līgums darbā skar arī mani, tāpēc izteikšu savu viedokli. Manuprāt visa tā arodbiedrību padarīšana šeit ir mantota no LPSR laikiem ar visiem tās funkcionāriem. Es redzēju, jo biju klāt, kā ievēlēja Krīgeru. Tā bija formāla balsošana par jau iepriekš izraudzītu cilvēku, ko pēc tam atzīmēja pie par mūsu naudu klātiem galdiem un pie dzīvās mūzikas VEF sport pilī. Es aizgāju prom, jo man bija ļoti nelaba dūša no visa tā pasākuma KPSS garā. Nu ko tad šodien var gribēt no tādas “arodbiedrības”, kura ir radīta tikai lai aizpildītu vietu , bet ne darbotos. Normāli arodbiedrības sākas no apakšas un tās rada dzīves nepieciešamība. Ja to būvē steidzīgi no augšas, tad ir skaidrs ka tas ir korķis, lai strādniekiem aizbāztu mutes.

Kāda jēga arodbiedrību mītiņošanai un runu teikšanai? Ja arodbiedrība spētu nodrošināt darba ņēmēja tiesisko aizsardzību, ja darba ņēmējs bez bažām par savu nākotni varētu atklāti iestāties piemēram pret aplokšņu algām un citām nelikumīgām lietām, kuras notiek mūsu acu priekšā, tad jā, bet to šīs organizācijas nespēj, sevišķi paaugstinātos bezdarba apstākļos. Tas viss ir sviests.

Cik mums nekompetenti politiķi, tik arī arodbiedrības.
Nu ja jau gribēja protestēt, jānāk vismaz ar kādu konkrētiku.
Piemēram – sākt, beidzot, strukturalās reformas, beidzot kārtīgi pieķerties klāt valsts aparātam un birokrātijai, kur pilns gan ar liekiem cilvēkiem, gan ar liekām funkcijām un iestādēm, un kur no taupības nav ne smakas.
Kas attiecas uz medicīnu – kaut vai ieviest Igaunijas modeli, kur daļa socialā nodokļa tiek novirzīta medicīnai, un ārstēšana, salīdzinot ar Latviju,. praktiski par brīvu ( lats dienā), neizlietot medicīnas budžetu dārgiem iepirkumiem un remontiem, bet ārstēšanai, samazināt med. birokrātiju.
Galu galā, kāpēc arodbiedrības nevarētu nākt ar iniciatīvu – izmeklēt iepriekšējās valdības darbu, vai valsts novešanā līdz katastrofai nav noziedzīgas darbības vai bezdarbības pazīmes?
Kāpēc Islande var, bet mēs – nevaram?