Gaismasegle skaitīs laiku līdz Adventei

.
Par globalizāciju un latvietības izredzēm izdzīvot var daudz polemizēt.
Es runāju latviski, bet spēju komunicēt arī pāris (TIKAI) citās valodās gan ikdienas, gan biznesa līmenī.
Es svinu (jā, aizdomājos par ‘svinēt’ patieso nozīmi) Jāņus, un labprāt to daru kopā ar draugiem, kuriem tā ir pirmā tāda pieredze, bet nedomāju, ka tūristam vidējam, trāpot tādā pasākumā, tas būs kas vairāk par barbecue tusiņu.
Par tiem tūristiem un unikālā meklēšanu ir krietni pārspīlēts. Krietni. Tādi, protams, IR, bet pavisam neliela daļa.
Pelnīt var ar STANDARTU. Nopelnīt, tā, lai var ieguldīt arī “rozīnītēs”, un tad tās “rozīnītes” savam un citu priekam, izstrādātas līdz perfektumam, un par “pilnu klapi”. Bet vispirms jācep baltmaize parastā (rupjmaize arī nederēs, vai būs pieskaitāma “odziņu” kategorijai), daudz jācep un JĀPĀRDOD. Un tad… ja vēl dūša un smeķis ir gana, tad var arī ogumaizi! ;)

Taisnība- globalizācija ir visur, tai skaitā notiek tradīciju globalizācija. Man bieži pārmet lokālpatriotisma trūkumu, bet re kur jau tas parādās- priekš kam mums Jāņi, ja lielā daļā pasaules tos nesvin. Bet, kad saku, ka Latvijai kā tādai nav jēgas, jo viena miljona, ar astīti, tautiņas izzušana ir tikai laika jautājums, visi man metas virsū.
Tad kā – cenšamies apgūt angļu un krievu valodu, svinam Halovīnu un Masļenicu un kļūstam Briseles protektorāts. Vai taisām vēlēšanu teātri, turpinām izlikties, ka mākam sevi pārvaldīt, runājam latviski un svinam Jāņus. Kaut kā vajadzētu noorientēties, taču. Vai labāk dodat priekšroku nenoteiktībai – jo duļķainā ūdeni vieglāk neko nedarīt. Latvieši jau pēc būtības ir ļoti slinki, ja var nedarīt neko, tad izvēlas šo ceļu.
Jā, un par pirkšanu, – tūristi meklē unikālo, Jāņi varētu būt daudz labāka eksportprece, nekā privatizētā Ziemassvētku egle. Domāju, ka intelekta tur nu nekādi mazāk nesanāk.

.
Absint!
Pārdot var to, ko pērk. Bet pērk, pārsvarā, ne jau lietas vai pakalpojumus, kuras raksturo augsts intelektuālais, mākslinieciskais, un pat ne pielietojamības līmenis.
Mēs neesam apmierināti ar britu lēto vecpuišu ballīšu īpatsvaru Vecrīgā. Un pareizi, ka neesam apmierināti. Taču dumji ir domāt, ka puseiropa stāvēs liedagā, un pirks tiesības deklamēt “Nolauztās priedes”…
Cilvēki pērk to, ko ir pieraduši pirkt!!! Un ne mēs būsim tie, kas viņus pārmācīs. Var jau mēğināt, bet vai vajag?

Vispār jau jauki.
Tikai drusku absurdi. Pirms Jāņiem , domāt par ziemassvētkiem. Pēc Jāņiem būtu tā kā loģiskāk.
Un vēl. Gribot negribot sāc salīdzināt Jāņus un Ziemassvētkus. Vai ziemassvētkos kāds liks pulksteni ar dienu skaitu līdz Jāņiem? Vai internacionālei ziemassvētki, kuriem egli Rīgā 500 gadus atpakaļ pušķoja vācu amatnieki, ir Latvijai raksturīgāki kā Jāņi, kurus paši latvieši svinēja jau 1000 un vairāk gadus atpakaļ. Vai ar adventes vainagiem nopušķotām durvīm septembrī pretī var likt Jānu vainags pie durvīm aprīlī? Vai jāsvin Halovīns vai Miķeļdiena, kura ir drusku vēlāk, bet kurai ir tādas pašas tradīcijas? Vai DzīvāsRīgas ideologam Flikam nav tuvāki rietumnieciskie Ziemassvētki, nekā latviskie Jāņi? Vai ar meijām izpušķots Rīgas centrs 23. jūnijaā nebūtu daudz unikālāks, kā visur esošās egles Ziemassvētkos?

Man nav nekas pret Ziemssvētku eglītes Rīgā ideju. Ko es diemžēl nevaru teikt par stratēģiju, kā tiek reklamēta Latvija un Rīga. Es sagaidu konsekventu plānu, kas balstīts tajā, kas un kādi mēs esam, nevis tos nemitīgi mainīgos murgus, kas ik pa gadam tiek likti priekšā kā “īstā un vienīgā” koncepcija. Ja paskaitītu, cik ideju, enerģijas un naudas pēdējos gados bezjēdzīgi izšķiests mūsu valsts reklamēšanā, mati saceltos stāvus. Nu kāpēc nevar vienoties par vienu koncepciju, vienu logo, kas tiktu papildināts un uzlabots? Nevar gribēt, lai kāds atcerētos šīs histēriskās, nemitīgi mainīgās, liekvārdīgi saldās kampaņas.

Es arī pievienojos tiem, kas uzskata, ka jo vairāk visa kā interesanta, kvalitatīvu vides objektu, ielu kafejnīcu, atraktīvu pakalpojumu, puķu un suvenīru u.t.t.u.j.p., jo mums visiem labāk. Bet vēlreiz gribu uzsvert- kvalitatīvu, ne leišu dzintara “gleznas”, matrjoškas un lētas dzertuves bez atejām.. Kāds izskatās šis projekts, nezinu, rīt noiešu garām, apskatīšos;)

Ļoti normāls pasākums, paldies DARĪTĀJIEM. Vismaz kaut kas, kas palīdzēs atcerēties Rīgu citu pilsētu vidū! Malači.

Protams, vienmēr atradīsies visādas betijas un pinkšķētāji, kam nav labi: tā jau latvju tautas īpatnība. Beidziet! Sāciet kaut ko darīt!

Jūs par tiem 3000 tūkstošiem?

.
Var darīt, bet var arī nedarīt.
Var darīt pareizi, bet var arī nepareizi.
Var nedarīt pareizi, un gan jau kāds prot nepareizi nedarīt.
Tā tas ir. Vai tā varētu būt.
Taču vienmēr atrodas žurnālisti, kultūristi, kinematogrāfisti, kuri ir “orientēti” līdz konkrētai frekvencei redzamās gaismas diapazonā. Atradīsies un atradīs. Atradīs kaut ko ar NE. Un tad NEbūs svarīgi – darīts vai neDARĪTS, pareizi vai nePAREIZI. Tur visu frekvence nosaka, ieorientētā. Redzamās gaismas diapazonā. Pareizi ir tas ko dara pareizie. Bet nepareizi… nu, jūs jau paši sapratāt (izņemot betiju, protams).

kaut kāda darbība takš jāimitē- nevar tā vienkārši pievākt piķi…
un kā saka- slikts PR arī ir PR…

Katru gadu četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem sākas Advente. Kas tad īsti ir Advente? Šis vārds cēlies no latīņu vārda “advenire” – atnākt. Šo vārdu mēs sakām arī “Mūsu Tēvs” lūgšanā, kurā lūdzam “Lai nāk Tava valstība“.

http://www.ebaznica.lv/?p=4283

Nu ko – sāksim vasarā, kas vēl tā īsti nav iestājusies, gaidīt ziemu. Cik tas ir mīļi, noteikti zinās teikt, piemēram, skolēni, jo jaunais mācību gads pilnīgi noteikti būs klāt krietni ātrāk par nepieciešamību iedegt egli. Bet lai nu kā tur ar tām noskaņām, taču runājot par šādu laika skaitītāja lietderību, daudz jēdzīgāk būtu, ja tas mums un deputātiem vēstītu nevis to, pēc cik dienām iedegsim Rīgas egli, bet gan, pēc cik dienām vēlēsim jaunu domi. Turklāt vēl viens tāds skaitītājs varētu atrasties arī pie Saeimas ēkas. Šobrīd gan šāds objekts varbūt nešķiet aktuāls – vēlēšanu tuvuma nenovēršamība gaudo kā sirēna. Taču ap oktobra vidu tur kaut kas tiešām varētu sākt tikšķēt un kutināt sirdsapziņas tiem, kam tās ir, bet pārējiem vismaz nervus.
Protams, nav jau arī tā, ka Ziemassvētku gaidīšana pirms Jāņiem būtu kaut kāda īpaša, rīdziniekiem vēl nepiedzīvota izdarīšanās ar laiku. Šajā pilsētā pret laiku (un principā jau arī pret dzīvi) cilvēki ir spiesti izturēties ļoti racionāli. Piemēram, tikko bērns ir piedzimis, viņu uzreiz piereģistrē rindā vidēji kādos piecos bērnu dārzos. Tā vien šķiet, ka nākamais solis varētu būt tāds, ka grūtniecēm, stājoties uzskaitē, tiek piešķirts kompleksais piedāvājums nākamajam rīdziniekam. Tāda lapa ar noplēšamiem taloniņiem (kas (priekš)laicīgi jāapzīmogo reģistrējoties attiecīgās iestādēs) – vieta bērnu dārzā, skolā, darbā, un, protams, arī kapsētā. Un vēl 100 Ziemassvētku eglītes – ilgāk taču retais pavelk.
Bet vispār jau šķiet, ka Live Rīga ar draugiem mēģina noslēpties mežā, kurā ir tikai viens koks. Un tas koks saucas egle. Varbūt tāpēc viņu izdarības, šķiet, tik neveiklas un muļķīgas.