Uz nāves robežas

Tie ir neredzamās frontes cīnītāji, GRU kadru oficieri – diversanti, vai FSB ieroču un narkotiku kontrabandisti, kas pateicoties Kazlovska un Pujāta, bet agrāk krievijā gatavotā Garbara gādībai, bez problēmām var staigāt pa NATO un ES robežu kā pa pašu māju.

Kā latviešu valodā sauc cilvēku kurš iekļūst valstī nelikumīgi un vardarbīgi šķērsojot tās robežu un uzstāda savas prasības valsts varai un iedzīvotājiem? Pareizi – par iebrucēju. Savu robežu nosargāšana ir viena no valsts pamatfunkcijām. Iebrucēju melīgā uzdošanās par bēgļiem būtību nemaina.
Bēgļu konvencijas 31.pants nosaka, ka konvencijā aprakstītās bēgļa tiesības attiecas tikai uz tām personām, kas šķērsojušas robežu TIEŠI no valsts, kurā apdraudēta personas dzīvība vai tiesības. Nav ne mazākā pamata uzskatīt, ka Baltkrievijā apdraudētas ir personas, kuras tur ieradušās pēc savas brīvas gribas un izvēles. Ne Lukašenkas, ne Puķina aģenti viņus neķēra un ar varu nekrāva lidmašīnās, paši par savu naudu biļetes pirka. Tātad pie robežas trakojošie dēlieši nekādi bēgļi nav un bēgļu tiesības viņiem nepienākas.
Vēl trakāk – tās pašas konvencijas 2.un 9.panti nepārprotami nosaka bēgļa un valsts, kurā tie iekļuvuši, pienākumus, ne tikai tiesības. Bēglim jāpakļaujas ne tikai valsts likumiem, bet arī rīkojumiem un visiem kārtības uzturēšanas noteikumiem. Robežas aprīkojuma tīša postīšana jau pati par sevi izslēdz robežpārkāpēja (iebrucēja) tiesības kaut ko prasīt no valsts, kurā ielauzies.
Ieroču lietošana pret iebrucējiem ir ne tikai pieļaujama, bet pamatota un pat nepieciešama. Mūs nelaime ir tā, ka ilgajos miera gados uzbarojušies viltus humānisti no valstīm, kuru robežas nav apdraudētas, atļaujsas mācīt, kā jāizturas tiem, kam tādi draudi ir ikdiena.