Tekstila ražotāju atbildības sistēma – stimuls inovācijām tekstila pārstrādē un biznesa iespējas

Gadiem ilgi tiek runāts par atkritumu šķirošanu, izmantojamiem otreizējiem resursiem, uzdodot vēlamo par esošo. Šķiet, kas vēl labāk varētu atbilst izmantojamam resursam, kā tekstils! No literatūras klasiķiem zinām lupatu vācējus, uzpircējus, tātad šim resursam ir sava vēsture. Kopš 19. gs. ir mainījies ne tikai tekstils, kļūstot komplicētāks, bet varētu pieņemt, ka ir attīstījušās arī pārstrādes tehnoloģijas.
Praksē tas izskatās tā, ka nevienu operatoru neinteresē lielāka apjoma savākšana uz vietas, arī šāds pakalpojums nav attīstīts, jo acīmredzot nav ekonomiski izdevīgs. Nav problēma patērētājam šķirojamo tekstilu Rimi maisiņā aizgādāt līdz konkrētam konteineram, bet ko iesākt ar stiklu, papīru, metālu, tekstilu, kura apjoms ir lielāks, līdz 10 tonām? Jo 10 t ir tas slieksnis, kad makulatūra kļūst pietiekami rentabla, lai komersants to savāktu uz vietas. Atkritumu apsaimniekotājs par šo pakalpojumu piedāvā astronomisku cenu. Tekstils šobrīd ir īpaša kategorija, jo kā resurss netiek uztverts ar plus zīmi, vienīgi kā liels mīnus un apgrūtinājums.

Visa veida tekstīliju, ja vien tā nav kokvilna, no kuras var uzražot piroksilīnu, pārstrāde būtu pārāk darbietilpīga, lai būtu racionāla. Tā drīzāk būtu valsts, tātad patērētāju līdzekļu izsaimniekošana.
.
“tai skaitā arī termoķīmiskā pārstrāde, kurā rodas sintētiskā gāze”.
————
Laikam jau domāta pirolīze, jeb termiskā sadalīšana, kuras rezultātā garās polimēru ķēdes, kas veido cietas vielas, sadalās īsākās: gāzēs un šķidrumos. Sintētiskā gāze būtu sintezēta, šajā gadījumā būtu pirolīzes gāze un naftas šķidrumi, no kā atkārtoti iegūt jaunus tīrus polimērus un tā bez sava gala.
Domāju, ka laiki, kad es mātei palīdzēju ārdīt veco vilnas džemperi, lai diegus satītu kamolā un no tiem varētu uzadīt ko jaunu,vai kad tantiņas no vecām deķubiksēm sien kopā paklājiņus, sen būs pagājuši.