Skaitīt pa vienam

Un vēl – 15.09. laikam bija kaut kāda tur kurpju diena. To uzzināju tikai vēlāk, tāpēc gandrīz tikpat efektīga cik izrāde man iznāca publikas vērošana”:
1. vienā kājā melna laiviņa, otrā koši dzeltena “basene” utt, man blakus sēdēja jauns vīrietis Balenciaga plastmasīgās iešļūcenēs, kapučjakā un izsēdētās linu biksēs,
2. vienmēr ļoti ļoti paticis vērot kā sapucejušās sievietes – to es pielīdzinu dārza vērošanai un vērtēšanai – nu bija viss spektrs – sākot ar absolūtu askētismu un beidzot ar apaļīgu dāmiņu milzu augstpapēdenēs , uz kuru skatoties radās trauksme, vai tās uzspīlētās kleitiņas vīles kadā brīdī nepārsprāgs,
3. tad kāds eksministrs ieradās abu savu ģimenes sieviešu pavadībā, grozījās kā kinozvaigzne un pāris dāmām apmina, samina papēžus, kur tad ilgi atvainojās un … nu vesela mizanscēna.
4 ļoti negatīvu reakciju manī rada vecprezidenti, kuri kā ciema slotas uz visām pirmizrādēm , laikam taču par mūsu nabagu naudu , nezinu – nespēju nevienu pašu labu domu no sevis izpiest uz viņiem skatoties ,
5 . dažas sievietes bija tik skaistas ….. nē, man ar vecā labā heteroseksuālā orientācija, bet skaistums paliek skaistums. Tādu vīriešu, ka man sirsniņa salektos tos uzlūkojot nebija, negadījās ieraudzīt, bet dažas sievietes gan elpai lika aizrauties, kaut tādu būtu vairāk – , un protams , tās kleitas un kurpes un somiņas u tie mati.
6. kā vienmēr biju uz kašķi, bet nu baidījos , proti , man blakus sēdēja tas jaunais saņurcītais vīrietis un ik pa 5 – 10 min vilka laukā savu mobilo un knibinajās ap to – es knapi, knapi nocietos , lai nepateiktu , ka man tas traucē. Cietos – kā jau latvietei pienākas , cietos un neko nepateicu, bet vajadzēja ….
7 nu un īstā laime un prieks man bija Rīgas Laika pārītis – Rītups un Tīrons. Rītups bija tik efektīgs savā kaftānā un lakatiņā un cepurītē, ka gribēju ar viņu nobildēties – nu pieeit klāt un ta arī pateikt – esmu sajūsmā ….bet nu atkal – drosmes nepietika – varbūt citu reizi , jo man ir specialiRīgas Laikam nopirkts metāla skapis un gribu uz tā skapja lielu Rītupa un Tīrona bildi

Es jau par saviem iespaidiem rakstīju. Izrādes pirmais cēliens, manuprāt, bija pārāk garš, bet nobeigums arī mani noveda pie asarām.
Tomēr biju sagaidījusi kaut ko vairāk. Kaut ko īpašāku, jo arī par biļeti maksāju uz pusi dārgāk kā, piemēram, JRT par Pītersonu vs Žižeks, bet – no tās izrādes es uz mājām vienkārši lidoju.

Vēl es piekrītu auotrei, ka sasodīti sen jau gribējās un to arī dabūju, tādu lēnu un tiešu un konkrētu darbību uz skatuves. Varbūt tas ir tas hiperreālisms vai vienkārši reālisms, ko es ļoti novērtēju.
Nepratu novērtēt citus aktierus, vienkārši nepratu. Bet Skrastiņu būtu jutusi arī ja brilles nebūtu bijušas. Jo īpaši – viņš nekad nav bijis mans aktieris.

Katrā ziņā – ļoti ļoti gribu tādas gudras izrādes, uzvedumus , vai tādas gudras komēdijas nevis pārmudžinātas vai seklu jociņu pārpilnas …