Sāka kā KaFka

Bet nu …šlāpins mani izbanoja no satori un tādas lietas čekistiem nepiedod. Nepiedošu.

Par autorību varu piekrist. Es nespēju paņemt rokās rukšānes jauno romānu, jo uztveru to kā nelietību- deputātes darbības laikā rakstīt romānu. Zālīšmāras vai kairiša darbus nespēju pieņemt, jo man viņi ir liekuļi un ļaunie. Nu ir un viss.

Par nācijām un melnajiem nepiekrītu. Ločmele stāstīja, kā kāda viņas studiju biedre jautāja , kāpēc pasaule neuztraucas par karu Mjanmā, vet par karu Ukrainā.
Varbūt tāpēc, ka ukraiņiem ir spēja parādīt , cik viņi ir svarīgi pasaulei,ko nrspēj birmieši?

Nu labi- jāiet pieskatīt bērni. Starp citu- puisītis – man saka, ka es viņu sitot. Man auksts caur kauliem izgāja….

Jāsāk ar Kapri un Anakapri. Tas ir tik nenormāli dīvaini, ka nesen būdama skumīga – paņēmu fotoalabumu un pētīju bildes un no šīm skaistajām vietām un no šī skaistā laikā. Un cilvēkiem. Kāds itālis, ar kuru bija iepazinusies mūsu kolēģe, mūs veda uz īpaši skaistu peldvietu. Un visu laiku dziedāja. Es viņam jautāju, vai viņš ir laimīgs, vai cilvēki Itālijā ir laimīgi. Un viņš teica- ļoti. Es esmu ļoti laimīgs un mēs esam laimīga tauta. Tas ir vienkārši neticami, ka 21.gs. cilvēki Eiropā kaut ko tādu vēl apgalvo.

Un Muntes mājā es gulēju uz soliņa un vismaz pusstundu baudīju nepārejošu laimes sajūtu. Patiesībā man sāpēja kājas no kāpšanas, un es sev teicu – apstājies un iesūc šo skaistumu, šo mirkļus sevī. Laikam jau iesūcu un šim mūžam atmiņām pietiks.