Labākais. Grāmatas

Šobrīd vairāk kā jebkad agrāk man ir burtiski piespiedu kārtā jācenšas domāt , dzīvot ,izdzīvot meklējot balstu arī labajai kājai. Viss ir slikti, bezcerīgi sākot ar pašas problēmām un beidzot ar karu Ukrainā un gada īsāko dienu.

Un lūk, tādā brīdī tik ļoti noderētu gaiša, laba grāmata.
Tagad lasu – ar baudu, Ķoniņu brīvciemi. Tā ir arī manas dzimtas vēsture, pat ja neesmu no ķoniņiem, bet turpat kaimiņos gan ir ritējušas manu senču dzīves.

Un lūk, pirmkārt, grāmata ir vērtīga ar atsaucēm uz avotiem – tas ir izcili. Otrkārt, tajā ir tas gaišums, tas pozitīvisms, kuru tā meklēju- cīnīties un nepadoties. Vācbaltietis Kuldīgas virspilskungs G.H. fon Zass kā ķoniņu aizstāvis un tiesisko uzvaru kaldinātājs. Par to vien būtu jāraksta un jārunā, lai mēs nevis noliegtu vācbaltu mantojumu, bet to novērtētu ar visiem plusiem un mīnusiem.

Un, protams, visi kritiskākie vārdi par Laligabu, jo tas ir padarīts par šaura pulciņa pašapdāvināšanās pasākumu. Tā nedrīkstētu būt, bet tas tā palicis nemainīgi.

LR1 noklausījos interviju ar ilzi jansoni. Viņa kritizē kultūras nozari, saja, ka nav diskusiju, nav komunikācijas, nav viedokļu daudzveidība utt. No valsts budžeta literātiem tiek maksātas tādas milzu summas , mediji dzīvo lepni un trekni- kam tad jāveido tās diskusijas, tā viedokļu daudzveidība – viņiem vai mums – nodokļu maksātājiem?

Lasījusi neesmu Pazolīni grāmatu. Citas esmu lasījusi vai mēģinājusi, iesākusi lasīt un pametusi neizlasītas, jo neder, nav priekš manis.
Iespējams, ka attiecībā uz luteratūru ar mani ir tā, kā saka mamma par mani – tu pati nezini, ko tu gribi.
Tik traki nav. No literatūras, no grāmatas es gribu baudu.
Tāpēc man tagad ir divas favorītes- Tumana Antīkie tēli Rīgas arhitektūrā – 100% mana grāmata, tik lēni un ar tādu baudu neesmu lasījusi nevienu grāmatu.

Otru grāmatu atklāju un ieguvu pateicoties IR- Ķempes un Sīļa grāmata Liepājiņa. Priekš manis – absolūti ģeniāla grāmata. Nu labi- man traucēja, jo bija jālasa no sākuma, lai atrastu punktu, teikumu sākums ar mazo burtu, bet visādi citādi – ideāli.

Liepāja ir mana vecātēva jaunības pilsēta un katru reizi kā dzirdu vārdu Liepāja – es vispirms redzu vecotēvu sēžam zem smaržīgiem liepziedu zariem un bučojamies apliecinot eksistences, būšanas, esamības skaistumu. Un šī grāmata Liepājiņa manī novibrēja kā apliecinājums – dzīve ir skaista.