Tuvošanās trīsreiz

Savulaik – pirms apmēram 30 gadiem es pierakstīju savu līdzcilvēku atmiņas. Tai skaitā par izsūtījumu uz Sibīriju. Intervēju savas klasesbiedrenes mammu. Viņu kā bērnu izsūtīja kopā ar ģimeni 1949.g. Un ta sieviete stāsta, cik tur Sibīrijā bijis labi. Strādājuši daudz, bet tad visi vakari pagājuši večernkās, dejās un amzieros. Es šokā – nevar būt, tā taču Sibīrija, varmācība, bads utt. Viņa saka – pēc kara Latvijā bija vēl grūtāk – šāva, kāva, terorizēja cilvēkus, ko ēst nebija . Sibīrijā liktens un ( ne-) kārtība bija skaidrs, cilvēki likteni pieņēma, sevišķi jaunie -ta viņa, tā sieviete. Uz manu jautājumu , vai tiešām neko sliktu nepiedzīvoja – viņa saka , ka nē.

Un tad tas ir viens tāds piemērs manā dzīvē, ka viss nav tikai melns vai tikai balts. Radio tika lasīti grāmatas fragmenti un man bija grūti klausīties, jo patiesībai pietrūka tā otra puse. Nav patiesība apaļa

Nelasīju un nelasīšu. Pārāk nepatiesi,pārāk daudz negatīvisma.
Ja viss būtu tik slikti,pasaule aizietu bojā.
Izlasīju Jū Nesbē Karaliste – the Kingdom un arī sev pateicu, nekad vairs.
Pašai man ir tik daudz negatīvisma,ka no malas to varu pieņemt vien nelielās devās.